Meklēšanas opcijas
Sākums Medijiem Noderīga informācija Pētījumi un publikācijas Statistika Monetārā politika Euro Maksājumi un tirgi Karjera
Ierosinājumi
Šķirošanas kritērijs

Šī Konverģences ziņojuma valodas versija neietver visas nodaļas. Pilns ziņojums ir pieejams angļu valodā ECB tīmekļvietnē.

1. Ievads

Euro ir ieviests jau 20 no 27 ES dalībvalstīm. Šajā ziņojumā aplūkotas sešas no septiņām dalībvalstīm, kuras vēl nav ieviesušas vienoto valūtu, proti, Bulgārija, Čehija, Ungārija, Polija, Rumānija un Zviedrija. Saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – Līgums) šīs valstis apņēmušās ieviest euro, un tas nozīmē, ka tām jācenšas izpildīt visus konverģences kritērijus.[1] Septītā dalībvalsts – Dānija – 1992. gadā paziņoja Eiropas Savienības Padomei (turpmāk – ES Padome) savu nodomu nepiedalīties Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) trešajā posmā.[2] Tas nozīmē, ka Konverģences ziņojumi par Dāniju jāsagatavo tikai pēc tās pieprasījuma. Tā kā šāds pieprasījums nav iesniegts, Dānija šajā ziņojumā nav aplūkota.

Sagatavojot šo ziņojumu, ECB izpilda Līguma 140. panta prasību. 140. pants paredz, ka vismaz reizi divos gados vai pēc tādas dalībvalsts pieprasījuma, uz kuru attiecas izņēmums, ECB un Eiropas Komisijai jāziņo ES Padomei "par panākumiem, ko guvušas dalībvalstis ar izņēmumu statusu, pildot saistības attiecībā uz ekonomiskās un monetārās savienības izveidi". Šajā ziņojumā aplūkotās sešas valstis vērtētas regulārā divu gadu cikla kontekstā. Arī Eiropas Komisija sagatavojusi ziņojumu, un abi ziņojumi vienlaikus tiek iesniegti ES Padomei.

Šajā ziņojumā ECB izmanto iepriekšējos Konverģences ziņojumos lietoto struktūru. Tajā vērtēts, vai attiecīgajās sešās valstīs panākts augsts ilgtspējīgas ekonomiskās konverģences līmenis, vai valsts tiesību akti atbilst Līgumiem un Protokolam par Eiropas Centrālo banku sistēmas Statūtiem un Eiropas Centrālās bankas Statūtiem (turpmāk – ECBS Statūti) un vai izpildītas normatīvās prasības, lai attiecīgā nacionālā centrālā banka (NCB) kļūtu par Eurosistēmas neatņemamu sastāvdaļu.

Ekonomiskās konverģences procesa novērtējums ir būtiski atkarīgs no pamatā esošās statistikas kvalitātes un integritātes. Politiski apsvērumi vai iejaukšanās nedrīkst ietekmēt statistikas apkopošanu un sniegšanu. ES dalībvalstis aicinātas uzskatīt savas statistiskās informācijas kvalitāti un integritāti par augstas prioritātes jautājumu, nodrošināt, ka šīs statistikas apkopošanā tiek izmantota pienācīga kontroles un līdzsvara sistēma, kā arī piemērot standartu minimumu statistikas jomā. Šie standarti ir ārkārtīgi svarīgi, lai nostiprinātu valsts statistikas iestāžu neatkarību, integritāti un atbildību un palīdzētu vairot uzticēšanos valdības finanšu statistikas kvalitātei (sk. 6. nodaļu).

Ar 2014. gada 4. novembri katrai ES dalībvalstij, attiecībā uz kuru atcelts izņēmums, ne vēlāk kā euro ieviešanas datumā jāpievienojas Vienotajam uzraudzības mehānismam (VUM).[3] Ar šo datumu uz attiecīgo valsti attiecas visas ar VUM saistītās tiesības un pienākumi. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, lai tiktu veikti nepieciešamie sagatavošanās darbi. Īpaši tiks veikts katras tādas dalībvalsts banku sistēmas visaptverošs novērtējums, kura pievienojas eurozonai un tādējādi – arī VUM.[4] Bulgārija pašlaik ir vienīgā dalībvalsts, kura piedalās VUM saskaņā ar ciešo sadarbību, kas izveidota ar ECB kā daļa no valsts apņemšanās vienlaikus pievienoties gan banku savienībai, gan valūtas kursa mehānismam (VKM II).[5] Ciešās sadarbības regulējums ar Българска народна банка (Bulgārijas Nacionālo banku) stājās spēkā 2020. gada 1. oktobrī pēc nepieciešamo uzraudzības un juridisko priekšnoteikumu izpildes. Šajā dienā ECB uzņēmās atbildību par 1) nozīmīgo iestāžu tiešo uzraudzību Bulgārijā; 2) kopīgām procedūrām attiecībā uz visām uzraudzītajām iestādēm un 3) mazāk nozīmīgo iestāžu, kuras joprojām uzrauga valsts uzraudzības iestāde, uzraudzības pārraudzību. ECB Banku uzraudzība un Българска народна банка (Bulgārijas Nacionālā banka) ļoti cieši sadarbojušās, lai nodrošinātu valsts kompetentās iestādes raitu integrāciju VUM.[6]

Ziņojuma struktūra ir šāda. 2. nodaļā aprakstīta ekonomiskās un tiesiskās konverģences novērtēšanā izmantotā pamatprincipu sistēma. 3. nodaļā sniegts galveno ekonomiskās konverģences aspektu horizontāls pārskats. 4. nodaļā ietverti valstu kopsavilkumi, kuros aplūkoti ekonomiskās un juridiskās konverģences novērtējuma galvenie rezultāti. 5. nodaļā detalizētāk izklāstīts ekonomiskās konverģences stāvoklis katrā no sešām aplūkotajām ES dalībvalstīm. 6. nodaļā sniegts konverģences rādītāju un to apkopošanas statistiskās metodoloģijas pārskats. Visbeidzot, 7. nodaļā vērtēta aplūkoto dalībvalstu nacionālo tiesību aktu, t. sk. NCB statūtu, atbilstība Līguma 130. un 131. pantam.

2. Analīzes struktūra

2.1. Ekonomiskā konverģence

Lai novērtētu ekonomisko konverģenci ES dalībvalstīs, kuras vēlas ieviest euro, ECB izmanto vienotu analīzes struktūru. Šī vienotā struktūra, kas konsekventi tiek piemērota visos Eiropas Monetārā institūta (EMI) un ECB Konverģences ziņojumos, balstās, pirmkārt, uz Līguma nosacījumiem un to piemērošanu ECB darbībā attiecībā uz cenu, fiskālo bilanču un parāda rādītāju, valūtas kursu un ilgtermiņa procentu likmju norisēm, kā arī citiem ekonomiskajai integrācijai un konverģencei svarīgiem faktoriem. Otrkārt, tā pamatojas uz vairākiem retrospektīviem un uz nākotni vērstiem papildu ekonomiskajiem rādītājiem, kurus uzskata par lietderīgiem konverģences noturības detalizētākai novērtēšanai. Daži šīs struktūras elementi laika gaitā ir uzlaboti. Uz visiem šiem faktoriem balstītais aplūkotās dalībvalsts novērtējums arī sniedz svarīgu informāciju, kas palīdz nodrošināt, ka tās integrācija eurozonā notiks bez lielām grūtībām. Tālāk 1.–5. ielikumā aplūkotas tiesību aktu normas un izklāstīta metodoloģija to piemērošanai ECB darbībā.

Nepārtrauktības un vienādas attieksmes nodrošināšanai šis ziņojums pamatojas uz ECB iepriekš publicētajos ziņojumos noteiktajiem principiem. Konkrēti, piemērojot konverģences kritērijus, ECB (un pirms tam – EMI) ievēro vairākus vadošos principus. Pirmkārt, katrs kritērijs tiek precīzi interpretēts un piemērots. Šā principa pamatā ir apsvērums, ka kritēriju galvenais mērķis ir nodrošināt, lai eurozonā varētu piedalīties tikai tās dalībvalstis, kuru ekonomiskie nosacījumi veicina cenu stabilitātes un eurozonas vienotības saglabāšanu. Otrkārt, konverģences kritēriji veido loģisku un saskaņotu kopumu, un tie visi jāizpilda. Līgumā kritēriji sniegti kā vienlīdz svarīgi un bez hierarhijas. Treškārt, konverģences kritēriji jāizpilda, pamatojoties uz reāliem datiem, nevis uz prognozēm. Ceturtkārt, konverģences kritēriju piemērošanā būtu jāievēro konsekvence, pārredzamība un vienkāršība. Turklāt, apsverot atbilstību konverģences kritērijiem, būtisks faktors ir noturība, jo konverģence jāpanāk ne tikai kādā konkrētā laikā, bet tai jābūt ilgstošai. Tāpēc valstu novērtējumos plaši aplūkota konverģences ilgtspēja.

Tāpēc attiecīgo valstu ekonomiskās norises tiek aplūkotas retrospektīvi, galvenokārt aptverot pēdējos 10 gadus. Tas palīdz labāk noteikt, cik lielā mērā pašreizējie sasniegumi ir patiesu strukturālo pārkārtojumu rezultāts, kam savukārt vajadzētu ļaut labāk novērtēt ekonomiskās konverģences ilgtspēju.

Papildus un atbilstošā apjomā izmanto arī nākotnes perspektīvu. Šādā kontekstā īpaša uzmanība pievērsta tam, ka labvēlīgu tautsaimniecības attīstības tendenču ilgtspēja ir ļoti atkarīga no atbilstošas un ilgstošas politikas reakcijas uz pašreizējiem un nākotnes sarežģītajiem uzdevumiem. Stingra vadība, stabilas iestādes un ilgtspējīgas valsts finanses arī ir svarīgas, lai vidējā termiņā un ilgtermiņā veicinātu cenu stabilitāti un produkcijas izlaides ilgtspējīgu kāpumu. Kopumā uzsvērts, ka ekonomiskās konverģences ilgtspējas nodrošināšana atkarīga gan no stabila sākumstāvokļa, stabilu iestāžu esības un noturības pret satricinājumiem, gan no pareizas politikas īstenošanas pēc euro ieviešanas.

Vienoto struktūru piemēro individuāli katrai no sešām aplūkojamām ES dalībvalstīm. Šo valstu novērtējumi, kuros analizēts katras dalībvalsts sniegums, būtu jāizskata atsevišķi saskaņā ar Līguma 140. panta noteikumiem.

Šajā Konverģences ziņojumā ietvertie statistiskie dati atbilst stāvoklim 2024. gada 19. jūnijā. Konverģences kritēriju piemērošanā izmantotos statistiskos datus nodrošinājusi Eiropas Komisija (sk. 6. nodaļu, kā arī tabulas un attēlus) sadarbībā ar ECB (valūtas kursi un ilgtermiņa procentu likmes). Vienojoties ar Komisiju, noteikts, ka cenu stabilitātes kritērija un ilgtermiņa procentu likmju kritērija atsauces periods aptver laikposmu no 2023. gada jūnija līdz 2024. gada maijam. Savukārt valūtas kursu atsauces periods aptver laikposmu no 2022. gada 20. jūnija līdz 2024. gada 19. jūnijam. Vēsturiskie dati par fiskālo stāvokli aptver periodu līdz 2023. gadam. Ņemtas vērā arī dažādu avotu sniegtās prognozes un cita informācija, kas svarīga konverģences ilgtspējas turpmākā novērtēšanā. Komisijas 2024. gada pavasara ekonomikas prognoze un 2024. gada brīdināšanas mehānisma ziņojums, kas arī ņemti vērā šajā ziņojumā, publicēti attiecīgi 2024. gada 15. maijā un 2023. gada 21. novembrī. ECB Ģenerālpadome apstiprināja šo ziņojumu 2024. gada 21. jūnijā.

Šajā Konverģences ziņojumā aplūkota arī Krievijas īstenotā agresijas kara pret Ukrainu ietekme uz konverģences novērtējumu. 2021. gadā enerģijas cenas, īpaši gāzes cenas, jau bija sākušas ļoti strauji pieaugt. To daļēji noteica Krievijas ierobežojumi gāzes piegādei uz Eiropu. Krievijas iebrukums Ukrainā 2022. gada februāra beigās veicināja enerģijas un pārtikas cenu pieaugumu, radot būtisku fiskālo spiedienu un tirdzniecības pārrāvumus, kā arī pastiprinot nenoteiktību. Šīs norises skāra ES, kas joprojām atveseļojās no Covid-19 pandēmijas sekām. Valstis, kurām ir lielāka energoatkarība no Krievijas un ar to agrāk bijuši plašāki tirdzniecības sakari, cieta vairāk nekā citas valstis. Ņemot vērā samērā īso laikposmu, ir grūti izdarīt konkrētus secinājumus par ietekmi uz vidēja termiņa līdz ilgtermiņa konverģenci, kas ir atkarīga arī no Krievijas kara pret Ukrainu turpmākās attīstības un ģeopolitiskajām norisēm. Tāpēc uz nākotni vērstā konverģences novērtējuma daļa ir pakļauta lielākai nenoteiktībai nekā parasti.

Juridiskie noteikumi attiecībā uz cenu dinamiku un tas, kā tos piemēro ECB, atspoguļoti 1. ielikumā.

1. ielikums
Cenu dinamika

1. Līguma noteikumi

Saskaņā ar Līguma 140. panta 1. punkta pirmo ievilkumu Konverģences ziņojumam jānovērtē, cik augsts noturīgas konverģences līmenis sasniegts, ņemot vērā katras dalībvalsts atbilstību šādam kritērijam:

"augsts cenu stabilitātes līmenis; to konstatē, samērojot inflācijas līmeni attiecīgā valstī ar inflācijas līmeni, augstākais, trijās cenu ziņā stabilākajās dalībvalstīs".

Protokola (Nr. 13) par konverģences kritērijiem 1. pants paredz:

Līguma par Eiropas Savienības darbību 140. panta 1. punkta pirmajā ievilkumā minētās cenu stabilitātes kritērijs ir tas, ka dalībvalstī ir stabilas cenas un vienā gadā pirms novērtējuma vidējais inflācijas līmenis nepārsniedz 1.5 procentpunktus, to samērojot ar, augstākais, tādu triju dalībvalstu datiem, kur cenu stabilitāte ir vislielākā. Inflāciju mēra, salīdzinot patēriņa cenu indeksus, ņemot vērā to, ka dažādās valstīs to nosaka dažādi.

2. Līguma noteikumu piemērošana

Šajā ziņojumā ECB piemēro Līguma noteikumus, kā izklāstīts tālāk.

Pirmkārt, minēto vidējo inflācijas līmeni vienā gadā pirms novērtējuma aprēķina, izmantojot 12 mēnešu vidējā SPCI rādītāja pārmaiņas atsauces periodā no 2023. gada jūnija līdz 2024. gada maijam salīdzinājumā ar iepriekšējo 12 mēnešu vidējo rādītāju. Inflāciju nosaka, pamatojoties uz SPCI, ko ieviesa konverģences novērtēšanai cenu stabilitātes jomā, izmantojot salīdzināšanas metodi (sk. 6.2. iedaļu). Otrkārt, nosacījumu "augstākais, tādu triju dalībvalstu dati, kurās cenu stabilitāte ir vislielākā", kas izmantots atsauces vērtības definīcijā, piemēro, izmantojot to triju dalībvalstu, kurām ir viszemākais vidējais inflācijas līmenis, nesvērto aritmētisko vidējo inflāciju (izņemot izlecošās vērtības).

Būtu jāatzīmē, ka jēdziens "izlecošā vērtība" jau minēts iepriekšējos ECB Konverģences ziņojumos, kā arī EMI Konverģences ziņojumos. Saskaņā ar šiem ziņojumiem dalībvalsti uzskata par izlecošo vērtību, ja tiek izpildīti divi nosacījumi: 1) tās 12 mēnešu vidējais inflācijas līmenis ir būtiski zemāks nekā eurozonas vidējais rādītājs; 2) tās cenu norises spēcīgi ietekmējuši ārkārtas apstākļi. Izlecošo vērtību noteikšana nav mehāniska pieeja. Jēdziens "izlecošā vērtība" tika ieviests, lai atbilstoši risinātu iespējamās būtiskās novirzes atsevišķu valstu inflācijas norisēs, kas mazina šo valstu inflācijas rādītāja kā konverģences etalonlikmes reprezentativitāti.

ECB pieeja izlecošo vērtību identificēšanai šajā ziņojumā atbilst iepriekšējos ECB Konverģences ziņojumos izmantotajai pieejai. Dažos gadījumos izlecošo vērtību identificēšana var tikt veikta tuvākajā laikā. Tās pašas metodoloģijas izmantošana var sniegt nedaudz atšķirīgus rezultātus atkarībā, piemēram, no ārkārtas apstākļu interpretēšanas veida.

Somijas inflācijas līmenis tika izslēgts no atsauces vērtības aprēķina. Atsauces periodā cenu dinamika šajā valstī 2024. gada maijā noteica 12 mēnešu vidējo inflācijas līmeni (1.9 %). Atsauces vērtības aprēķinā Somija tika uzskatīta par izlecošo vērtību, jo atsauces periodā inflācijas līmenis tajā bija būtiski zemāks nekā vidēji eurozonā, un to noteica ārkārtas apstākļi. Somijā samērā ierobežotā inflācijas dinamika atspoguļo elektroenerģijas cenu indeksa korekcijas, ko Somijas Statistikas pārvalde veikusi, lai labotu kādu agrāk pieļautu dubultās uzskaites kļūdu. Korekcijas tika ieviestas 2023. gada augustā, saskaņā ar aplēsēm samazinot SPCI gada inflācijas līmeni par 0.7 procentpunktiem.

Tāpēc šajā ziņojumā tās trīs dalībvalstis, kur cenu stabilitāte ir vislielākā (izņemot izlecošās vērtības), ir Beļģija (1.9 %), Dānija (1.1 %) un Nīderlande (2.5 %). Pieskaitot 1.5 procentpunktus šo triju rādītāju vidējai vērtībai, cenu stabilitātes kritērija atsauces vērtība ir 3.3 %.

Būtu jāuzsver, ka saskaņā ar Līgumu valsts inflācijas rādītāji tiek vērtēti relatīvā izteiksmē, t. i., salīdzinājumā ar citām dalībvalstīm. Tādējādi cenu stabilitātes kritērijā ņemts vērā tas, ka kopējie satricinājumi, ko rada, piemēram, pasaules izejvielu cenas, uz laiku var novirzīt inflāciju no līmeņa, kas atbilst centrālo banku noteiktajiem mērķrādītājiem.

Jāatzīst, ka būtu iespējams arī Beļģiju un Dāniju uzskatīt par izlecošajām vērtībām, ņemot vērā to, ka 12 mēnešu vidējās inflācijas rādītājs šajās valstīs 2024. gada maijā bija būtiski zemāks par eurozonas vidējo līmeni (attiecīgi par 1.5 un 2.3 procentpunktiem). Lielās atšķirības inflācijas dinamikā salīdzinājumā ar eurozonu šajās valstīs galvenokārt noteica būtiskāks SPCI enerģijas komponenta kritums, ko izraisīja straujāka vairumtirdzniecības enerģijas cenu pārnese uz mazumtirdzniecības enerģijas cenām, galvenokārt atspoguļojot enerģijas piegādes līgumu specifiskās iezīmes.

Tomēr šajā ziņojumā ECB neuzskata Beļģiju un Dāniju par izlecošajām vērtībām, jo tā neuzskata valstīm raksturīgās atšķirības starptautisko enerģijas cenu pārnesē uz iekšzemes enerģijas cenām par ārkārtas apstākļiem, ciktāl tās atspoguļo strukturālās atšķirības dalībvalstu enerģijas tirgos. To dalībvalstu, kuru rādītāji ir vislabākie, noteikšana 2024. gada jūnija Konverģences ziņojuma kontekstā neietekmē turpmāko Konverģences ziņojumu sagatavošanu.

Vidējā SPCI inflācija 12 mēnešu atsauces periodā no 2023. gada jūnija līdz 2024. gada maijam tiek aplūkota, ņemot vērā valsts ekonomisko sniegumu cenu stabilitātes ziņā pēdējos 10 gados. Tādējādi iespējams vispusīgāk novērtēt cenu dinamikas ilgtspēju aplūkojamā valstī. Tāpēc uzmanība pievērsta monetārās politikas virzienam, īpaši tam, vai monetārās iestādes galvenokārt koncentrējušās uz cenu stabilitātes nodrošināšanu un saglabāšanu, kā arī uz citu ekonomikas politikas jomu ieguldījumu šā mērķa sasniegšanā. Turklāt ņemta vērā makroekonomiskās vides ietekme uz cenu stabilitātes nodrošināšanu. Cenu dinamika vērtēta pieprasījuma un piedāvājuma apstākļos, galvenokārt aplūkojot tādus faktorus kā vienības darbaspēka izmaksas un importa cenas. Visbeidzot, ņemtas vērā arī citu svarīgu cenu indeksu tendences. Nākotnes perspektīvā sniegts ieskats gaidāmajās inflācijas norisēs tuvāko gadu laikā, arī svarīgāko starptautisko organizāciju un tirgus dalībnieku prognozes. Turklāt raksturoti institucionālie un strukturālie aspekti, kas svarīgi, lai pēc euro ieviešanas saglabātu cenu stabilitāti veicinošu vidi.

Tiesību aktu noteikumi attiecībā uz fiskālajām norisēm un tas, kā tos piemēro ECB, kā arī procedūras jautājumi atspoguļoti 2. ielikumā.

2. ielikums
Fiskālās norises

1. Līguma un citu tiesību aktu noteikumi

Saskaņā ar Līguma 140. panta 1. punkta otro ievilkumu Konverģences ziņojumam jānovērtē, cik augsts noturīgas konverģences līmenis sasniegts, ņemot vērā katras dalībvalsts atbilstību šādam kritērijam:

"valsts finanšu stāvokļa stabilitāte; to konstatē, izejot no tā, vai ir sasniegts valsts budžeta stāvoklis bez pārmērīga deficīta, kā noteikts šā Līguma 126. panta 6. punktā".

Protokola (Nr. 13) par konverģences kritērijiem 2. pants paredz:

minētā Līguma 140. panta 1. punkta otrajā ievilkumā minētais valsts budžeta stabilitātes kritērijs ir tas, ka novērtējuma brīdī uz dalībvalsti neattiecas atbilstoši 126. panta 6. punktam pieņemtais Padomes lēmums par pārmērīgu budžeta deficītu.

Līguma 126. pantā noteikta pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra. Saskaņā ar 126. panta 2. un 3. punktu Eiropas Komisija sagatavo ziņojumu, ja dalībvalsts neizpilda prasības attiecībā uz fiskālo disciplīnu, īpaši tad, ja:

  1. plānotā vai faktiskā valsts budžeta deficīta attiecība pret IKP pārsniedz atsauces vērtību (kas Protokolā par pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru noteikta kā 3 % no IKP), izņemot gadījumus, kad:
    1. vai nu šī attiecība ir būtiski un pastāvīgi pazeminājusies un sasniegusi atsauces vērtībai tuvu līmeni; vai arī
    2. atsauces vērtība ir pārsniegta tikai izņēmuma kārtā un uz laiku, un šī attiecība joprojām ir tuva atsauces vērtībai;
  2. valsts parāda attiecība pret IKP pārsniedz atsauces vērtību (kas Protokolā par pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru noteikta kā 60 % no IKP), ja vien šī attiecība pietiekami strauji nesamazinās un netuvinās atsauces vērtībai.

Turklāt Komisijas sagatavotajā ziņojumā jāņem vērā tas, vai valsts budžeta deficīts pārsniedz valdības ieguldījumu izdevumus, un visi pārējie būtiskie faktori, to vidū dalībvalsts tautsaimniecības un budžeta stāvoklis vidējā termiņā. Komisija var sagatavot ziņojumu arī tad, ja tā uzskata, ka dalībvalstij ir pārmērīga budžeta deficīta rašanās risks, lai gan kritēriji ir izpildīti. Ekonomikas un finanšu komiteja sniedz atzinumu par Komisijas ziņojumu. Visbeidzot, saskaņā ar 126. panta 6. punktu ES Padome, pamatojoties uz Komisijas ieteikumu un izskatījusi apsvērumus, ko, iespējams, vēlas paust attiecīgā dalībvalsts, ievērojot kvalificētu balsu vairākumu un neiesaistot attiecīgo dalībvalsti, pamatojoties uz vispārēju novērtējumu, pieņem lēmumu par to, vai šajā dalībvalstī pastāv pārmērīgs budžeta deficīts.

Līguma 126. panta noteikumi tālāk skaidroti Regulā (EK) Nr. 1467/97[7], kurā grozījumi izdarīti ar Regulu (ES) Nr. 1177/2011[8] un 2024/1264[9], un citstarp:

  • apstiprina parāda kritērija un deficīta kritērija vienādo pamatojumu, nosakot pirmā kritērija darbību;
  • paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem tiek uzskatīts, ka tad, ja valsts parāda attiecība pret IKP pārsniedz atsauces vērtību, tā atbilstoši 126. panta 2. punkta b) apakšpunktam pietiekami samazinās un pietiekami strauji tuvojas atsauces vērtībai. ES fiskālās pārvaldības regulējuma reformas ietekmē mainās nosacījumi, saskaņā ar kuriem tiek uzskatīts, ka tad, ja valsts parāda attiecība pret IKP pārsniedz atsauces vērtību, tā atbilstoši 126. panta 2. punkta b) apakšpunktam pietiekami samazinās un pietiekami strauji tuvojas atsauces vērtībai. Regulas 2. panta 2. punkts paredz, ka prasību uzskata par izpildītu tad, ja attiecīgā dalībvalsts ievēro savu neto izdevumu plānu. Komisija sagatavo ziņojumu saskaņā ar Līguma 126. panta 3. punktu tad, ja valsts parāda attiecība pret IKP pārsniedz atsauces vērtību, budžets nav tuvu sabalansētam vai ar pārpalikumu un dalībvalsts kontroles kontā reģistrētās novirzes gada izteiksmē pārsniedz 0.3 procentpunktus no IKP vai kumulatīvā izteiksmē pārsniedz 0.6 procentpunktus no IKP;
  • detalizē svarīgākos faktorus, ko Komisija ņem vērā, gatavojot ziņojumu saskaņā ar Līguma 126. panta 3. punktu. Svarīgākais, ka regula nosaka vairākus faktorus, kas būtiski ietekmē vidēja termiņa tautsaimniecības, budžeta un valsts parāda stāvokļa norišu novērtējumu (sk. regulas 2. panta 3. punktu un ECB gatavotās analīzes sīkāku raksturojumu tālāk).

2. Līguma noteikumu piemērošana

Konverģences novērtēšanai ECB pauž savu viedokli par fiskālajām norisēm. Vērtējot ilgtspēju, ECB aplūko fiskālo norišu galvenos rādītājus no 2014. gada līdz 2023. gadam, prognozes un problēmas valdības finanšu jomā, analizējot saiknes starp deficīta un parāda norisēm. Vērtējot pandēmijas un Krievijas kara pret Ukrainu ietekmi uz valdības finanšu stāvokli, ECB pamatojas uz Stabilitātes un izaugsmes pakta vispārējo izņēmuma klauzulu, kas tika piemērota no 2020. gada 20. marta līdz 2023. gada 31. decembrim. Konkrētāk, attiecībā uz preventīvo daļu pirms reformas īstenošanas 2024. gada aprīlī Regulas (EK) No 1466/97[10] 5. panta 1. punktā un 9. panta 1. punktā noteikts, ka "nopietnas ekonomikas lejupslīdes periodos eurozonā vai Savienībā kopumā dalībvalstīm var uz laiku atļaut pilnībā neveikt .. vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanai vajadzīgās korekcijas ar noteikumu, ka tādējādi vidējā termiņā netiek apdraudēta fiskālā stabilitāte". Attiecībā uz korektīvo daļu Regulas (EK) Nr. 1467/97 3. panta 5. punktā noteikts, ka, "ja notiek nopietna ekonomikas lejupslīde eurozonā vai Savienībā kopumā, Padome pēc Komisijas ieteikuma var arī izlemt pieņemt pārskatītu ieteikumu atbilstoši LESD 126. panta 7. punktam ar nosacījumu, ka tas neapdraud fiskālo stabilitāti vidējā termiņā", bet Regulas (EK) Nr. 1467/97 5. panta 2. punktā noteikts, ka, "ja notiek nopietna ekonomikas lejupslīde eurozonā vai Savienībā kopumā, Padome pēc Komisijas ieteikuma var arī izlemt pieņemt pārskatītu pieprasījumu atbilstoši LESD 126. panta 9. punktam ar nosacījumu, ka tas neapdraud fiskālo stabilitāti vidējā termiņā". Papildus ECB veic valsts budžeta struktūru efektivitātes analīzi saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1467/97 2. panta 3. punkta b) apakšpunktu un Direktīvu 2011/85/ES[11]. Minētais 126. pants neattiecas uz ECB, kas atšķirībā no Komisijas nav oficiāli iesaistīta pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūrā. Tāpēc ECB ziņojumā tikai norādīts, vai valsts pakļauta pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūrai.

Attiecībā uz Līguma noteikumu, ka parāda rādītājam, kas pārsniedz 60 % no IKP, būtu pietiekami strauji jāsamazinās un jātuvinās atsauces vērtībai, ECB novērtē parāda rādītāja iepriekšējās un nākotnes tendences. Attiecībā uz dalībvalstīm, kur parāda rādītājs pārsniedz atsauces vērtību, ECB sniedz informāciju par Eiropas Komisijas veikto jaunāko novērtējumu par to, vai dalībvalstis ievēro parāda samazināšanas robežvērtību, ko nosaka Regulas (EK) Nr. 1467/97 2. panta 1.a punkts.

Fiskālo norišu novērtējums balstīts uz datiem, kas iegūti, pamatojoties uz nacionālajiem kontiem saskaņā ar Eiropas Kontu sistēmu 2010 (EKS 2010; sk. 6. nodaļu). Lielāko daļu šajā ziņojumā sniegto rādītāju 2024. gada aprīlī nodrošināja Komisija, un tie ietver datus par valdības 2014.–2023. gada finanšu stāvokli un Komisijas prognozes 2024. un 2025. gadam.

Attiecībā uz valsts finanšu ilgtspēju atsauces gada (2023. gada) rezultāti aplūkoti, ņemot vērā aplūkojamās valsts darbību pēdējos 10 gados. Vispirms tiek vērtēta budžeta deficīta rādītāja dinamika. Ieteicams ņemt vērā, ka valsts gada budžeta deficīta rādītāja pārmaiņas parasti nosaka dažādi faktori. To ietekmi var iedalīt, no vienas puses, cikliskos efektos, kas atspoguļo budžeta deficīta reakciju uz ekonomiskās attīstības cikla pārmaiņām, un, no otras puses, necikliskos efektos, ko bieži izmanto strukturālo vai pastāvīgo fiskālās politikas korekciju atspoguļošanai. Tomēr ne vienmēr var uzskatīt, ka šādi necikliski efekti, kādi skaitliskā izteiksmē sniegti šajā ziņojumā, pilnībā atspoguļo fiskālā stāvokļa strukturālās pārmaiņas, jo tie ietver īslaicīgu ietekmi uz budžeta bilanci, ko izraisa gan politikas pasākumu, gan īpašu faktoru ietekme.

Pēc tam tiek vērtēta valsts parāda rādītāja dinamika un to noteicošie faktori šajā periodā. Šie faktori ir nominālā IKP pieauguma tempa un procentu likmju atšķirības, sākotnējā bilance un deficīta-parāda korekcija. Šāds skatījums var sniegt papildu informāciju par to, cik lielā mērā makroekonomiskā vide, īpaši izaugsmes temps un procentu likmes, ietekmējusi parāda dinamiku. Turklāt aplūkota valdības parāda struktūra, īpaši pievēršoties īstermiņa parāda īpatsvaram un ārvalstu valūtas parāda īpatsvaram un to dinamikai. Salīdzinot šos īpatsvarus ar pašreizējo parāda rādītāja līmeni, uzsvērts fiskālo bilanču jutīgums pret valūtas kursu un procentu likmju pārmaiņām.

Stabilitātes un izaugsmes pakta vispārējā izņēmuma klauzula tika piemērota no 2020. gada līdz 2023. gadam. Tas ļāva valstīm pakta ietvaros īstenot nepieciešamos politikas koordinācijas pasākumus pandēmijas un Krievijas iebrukuma Ukrainā kontekstā. Konkrēti, tas ļāva novirzīties no budžeta prasībām, kas normālos apstākļos būtu piemērojamas.

2024. gada aprīlī stājās spēkā pārskatītais Stabilitātes un izaugsmes pakts, kas mainīja uz parādu balstītas pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras sākšanas noteikumus. Pārskatīto noteikumu mērķis ir nodrošināt valsts parāda atmaksājamību un fiskālās politikas pretcikliskumu, pieņemt vidēja termiņa pieeju budžeta politikai un citstarp panākt valstu lielāku atbildību par regulējumu. Noteikumi arī paredz, ka reformas, ieguldījumi un fiskālā ilgtspēja var cits citu savstarpēji pastiprināt, tāpēc tie būtu jāveicina. Visbeidzot, noteikumu mērķis ir nodrošināt efektīvākas izpildes procesu.[12] Lai gan uz deficītu balstītas pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras sākšanas noteikumi pamatā paliek nemainīgi, uz parādu balstītas pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras sākšanas noteikumi tiek mainīti, kā aprakstīts 2. ielikumā. Tomēr 2024. gadā, pamatojoties uz 2023. gada rezultātiem, nav uzsāktas uz parādu balstītas pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras, jo reformētā ES fiskālās pārvaldības regulējuma ietvaros valstu izstrādātie fiskālie un strukturālie plāni tiks publicēti tikai 2024. gada rudenī, aptverot fiskālās stratēģijas, kas tiks īstenotas, sākot ar 2025. gadu.

Vērtējot nākotnes perspektīvas, tiek aplūkotas jaunākās Eiropas Komisijas prognozes 2024. un 2025. gadam un ar parāda atmaksājamības līmeņa saglabāšanu saistīto ilgtermiņa problēmu novērtējums. Konkrēti, tas ietver budžeta bilances un parāda rādītāja perspektīvas novērtējumu, ņemot vērā pašreizējo fiskālo politiku. Papildus tiek uzsvērtas ilgtermiņa problēmas, kas saistītas ar budžeta stāvokļa ilgtspējas saglabāšanu un plašām konsolidācijas jomām, īpaši tās, kuras attiecas uz nefondēto valsts pensiju sistēmu saistībā ar demogrāfiskajām pārmaiņām un valdības iespējamām saistībām. Atšķirībā no iepriekšējiem ziņojumiem novērtējumā netiks ietverti valstu vidējā termiņa budžeta plāni, kas aprakstīti gadskārtējos konverģences ziņojumos. Tas ir tāpēc, ka saskaņā ar jaunajiem fiskālajiem noteikumiem nacionālo fiskālo un strukturālo plānu ietvaros valstis izstrādās detalizētus vidējā termiņa budžeta plānus, kas būs jāiesniedz aptuveni līdz 2024. gada 20. septembrim. Šajos plānos jāiekļauj neto izdevumu trajektorija, kas aptver vismaz četru gadu periodu, un tajos tiks izklāstītas valdības fiskālās stratēģijas, kas tiks īstenotas, sākot ar 2025. gadu.

Tiesību aktu normas valūtas kursa norišu jomā un to piemērošana ECB darbībā atspoguļotas 3. ielikumā.

3. ielikums
Valūtas kursa norises

1. Līguma noteikumi

Saskaņā ar Līguma 140. panta 1. punkta trešo ievilkumu Konverģences ziņojumam jānovērtē, cik augsts noturīgas konverģences līmenis sasniegts, ņemot vērā katras dalībvalsts atbilstību šādam kritērijam:

vismaz divus gadus attiecīgās valsts valūtas kursa svārstības palikušas Eiropas monetārās sistēmas valūtas kursa mehānisma noteiktajās robežās, un šīs valsts valūta nav devalvēta attiecībā pret euro.

Protokola (Nr. 13) par konverģences kritērijiem 3. pants paredz:

kritērijs minētā Līguma 140. panta 1. punkta trešajā ievilkumā minētajai dalībai Eiropas monetārās sistēmas valūtas kursa mehānismā ir tāds, ka dalībvalsts vismaz divus gadus pirms novērtējuma bez lielām grūtībām ir ievērojusi paredzētās normālās svārstību robežas Eiropas monetārās sistēmas valūtas kursa mehānismā. Proti, dalībvalsts šajā laikā pēc savas iniciatīvas nav devalvējusi savas valūtas divpusējo centrālo kursu attiecībā pret euro.

2. Līguma noteikumu piemērošana

Attiecībā uz valūtas kursa stabilitāti ECB novērtē, vai valsts bez lielām grūtībām piedalījusies VKM II (kas ar 1999. gada janvāri aizstāja VKM) vismaz divus gadus pirms konverģences novērtējuma, īpaši nemazinot savas valūtas kursu attiecībā pret euro. Īsāka dalības laika gadījumos valūtas kursa norises aplūkotas divu gadu atsauces periodā.

Novērtējot valūtas kursa stabilitāti attiecībā pret euro, uzmanība pievērsta tam, vai valūtas kurss ir tuvu VKM II centrālajam kursam, ņemot vērā arī faktorus, kuri varētu veicināt attiecīgā valūtas kursa kāpumu, kas atbilst iepriekš izmantotajai pieejai. Šajā ziņā svārstību koridora diapazons VKM II nerada problēmas valūtas kursa stabilitātes kritērija novērtēšanā.

Turklāt jautājumu par to, vai valstij nav bijušas "lielas grūtības", parasti izskata šādi: 1) novērtējot valūtas kursa novirzi no VKM II centrālā kursa attiecībā pret euro; 2) izmantojot rādītājus, piemēram, valūtas kursa svārstības attiecībā pret euro un to tendenci, kā arī īstermiņa procentu likmju starpības attiecībā pret eurozonu un to dinamiku; 3) aplūkojot ārvalstu valūtas intervenču nozīmi un 4) aplūkojot starptautisko finanšu palīdzības programmu nozīmi valūtas stabilizēšanā.

Šā ziņojuma atsauces periods ir no 2022. gada 20. jūnija līdz 2024. gada 19. jūnijam. Visi divpusējie valūtas kursi ir oficiālie ECB atsauces kursi (sk. 6. nodaļu).

Papildus dalībai VKM II un nominālā valūtas kursa norisēm attiecībā pret euro pārskata periodā īsumā aplūkoti dati, kas liecina par pašreizējā valūtas kursa stabilitāti. Tie tiek iegūti no reālo efektīvo valūtas kursu, kā arī maksājumu bilances tekošā, kapitāla un finanšu konta dinamikas. Tiek vērtētas arī kopējā ārējā parāda un tīrās starptautisko investīciju bilances pārmaiņas ilgākos laika periodos. Iedaļā par valūtas kursa norisēm aplūkoti arī rādītāji, kas atspoguļo līmeni, kādā attiecīgā valsts integrēta eurozonā. To vērtē ārējās tirdzniecības (eksporta un importa) integrācijas, kā arī finanšu integrācijas izteiksmē. Visbeidzot, iedaļā par valūtas kursa norisēm aplūkots (ja attiecināms), vai attiecīgā vērtējamā valsts divu gadu atsauces periodā guvusi labumu no centrālās bankas likviditātes palīdzības vai maksājumu bilances atbalsta. Tiek izskatīta gan faktiskā, gan piesardzības nolūkā pieprasītā palīdzība.

Tiesību aktu noteikumi attiecībā uz ilgtermiņa procentu likmju dinamiku un to, kā tos piemēro ECB, atspoguļoti 4. ielikumā.

4. ielikums
Ilgtermiņa procentu likmju dinamika

1. Līguma noteikumi

Saskaņā ar Līguma 140. panta 1. punkta ceturto ievilkumu Konverģences ziņojumā jābūt vērtējumam par to, cik augsts noturīgas konverģences līmenis sasniegts, ņemot vērā katras dalībvalsts atbilstību šādam kritērijam:

stabilitāte attiecībā uz dalībvalsts ar izņēmuma statusu panākto konverģenci un tās dalību valūtas kursa mehānismā, kuru atspoguļo ilgtermiņa procentu likmes.

Protokola (Nr. 13) par konverģences kritērijiem 4. pants paredz:

minētā Līguma 140. panta 1. punkta ceturtajā ievilkumā minētās procentu likmju konverģences kritērijs ir tāds, ka dalībvalsts vidējā nominālā ilgtermiņa procentu likme, kas pirms novērtējuma novērota vienu gadu, pārsniedz ne vairāk kā par 2 procentpunktiem likmes, augstākais, trijās dalībvalstīs, kur cenu stabilitāte ir vislielākā. Procentu likmes mēra, par pamatu ņemot valsts ilgtermiņa obligācijas vai līdzīgus vērtspapīrus un ņemot vērā to, ka dažādās valstīs tās nosaka dažādi.

2. Līguma noteikumu piemērošana

Šajā ziņojumā ECB piemēro Līguma noteikumus, kā izklāstīts tālāk.

Pirmkārt, attiecībā uz "vidējo nominālo ilgtermiņa procentu likmi", kas "pirms novērtējuma novērota vienu gadu", ilgtermiņa procentu likme aprēķināta kā vidējais aritmētiskais rādītājs pēdējos 12 mēnešos, par kuriem pieejami SPCI dati. Šajā ziņojumā aplūkotais atsauces periods ir no 2023. gada jūnija līdz 2024. gada maijam, un tas atbilst cenu stabilitātes kritērija atsauces periodam.

Otrkārt, nosacījumu "augstākais, trijās dalībvalstīs, kur cenu stabilitāte ir vislielākā", kas izmantots atsauces vērtības definēšanai, piemēro, izmantojot ilgtermiņa procentu likmju nesvērto vidējo aritmētisko rādītāju tajās pašās trijās ES dalībvalstīs, kuru dati izmantoti cenu stabilitātes kritērija novērtēšanas atsauces vērtības aprēķinā (sk. 1. ielikumu). Attiecībā uz šajā ziņojumā aplūkoto atsauces periodu cenu stabilitātes kritērija novērtēšanas atsauces vērtības aprēķinā izmantotas šādas triju valstu, kurām ir viszemākais inflācijas līmenis, ilgtermiņa procentu likmes: 2.6 % (Dānija), 2.8 % (Nīderlande) un 3.1 % (Beļģija). Tādējādi vidējais rādītājs ir 2.8 %, un, pieskaitot 2 procentpunktus, atsauces vērtība ir 4.8 %.[13]

Kā jau minēts, Līgumā precīzi sniegta atsauce uz "konverģences stabilitāti", ko atspoguļo ilgtermiņa procentu likmes. Tāpēc norises atsauces periodā no 2023. gada jūnija līdz 2024. gada maijam aplūkotas saistībā ar ilgtermiņa procentu likmju tendencēm pēdējo 10 gadu laikā (vai periodā, par kuru pieejami dati) un galvenajiem faktoriem, kas nosaka to starpības ar eurozonā dominējošo vidējo ilgtermiņa procentu likmi. Atsauces periodā eurozonas vidējā ilgtermiņa procentu likme, iespējams, daļēji atspoguļoja vairāku eurozonas valstu augstās valstij specifiskās riska prēmijas. Tāpēc salīdzinājumam izmantota arī eurozonas AAA reitinga valdības ilgtermiņa obligāciju ienesīguma likme (t. i., eurozonas AAA ienesīguma līknes ilgtermiņa ienesīgums, kas ietver eurozonas valstis ar AAA reitingu). Šā ziņojuma analīzes pamatojumam sniegta informācija par finanšu tirgus apjomu un attīstību. Tās pamatā ir trīs dažādi rādītāji (nefinanšu sabiedrību emitēto apgrozībā esošo parāda vērtspapīru apjoms, akciju tirgus kapitalizācija un iekšzemes nefinanšu privātajam sektoram izsniegtie MFI kredīti), kas kopā nosaka finanšu tirgu apjomu.

Visbeidzot, saskaņā ar Līguma 140. panta 1. punktu šajā ziņojumā jāanalizē vairāki citi svarīgi faktori (sk. 5. ielikumu). Šajā ziņā 2011. gada 13. decembrī saskaņā ar Līguma 121. panta 6. punktu stājusies spēkā uzlabota tautsaimniecības pārvaldības sistēma, kuras mērķis ir nodrošināt ciešāku ekonomikas politikas saskaņošanu un ES dalībvalstu ekonomiskās darbības ilgtspējīgu konverģenci. 5. ielikumā īsumā raksturotas atbilstīgās tiesību aktu normas un veids, kādā minētie papildu faktori atspoguļoti ECB veiktajā konverģences novērtējumā.

5. ielikums
Citi būtiski faktori

1. Līguma un citu tiesību aktu noteikumi

Līguma 140. panta 1. punkts paredz, ka Komisijas un Eiropas Centrālās bankas ziņojumos ņem vērā arī tirgu integrācijā gūtos sasniegumus, maksājumu bilances tekošā konta stāvokli un tā dinamiku, kā arī vienības darbaspēka izmaksu un citu cenu indeksu attīstības vērtējumu.

Šajā ziņā ECB ņem vērā tiesību aktu kopumu par ES tautsaimniecības pārvaldību, kas stājās spēkā 2011. gada 13. decembrī. Pamatojoties uz Līguma 121. panta 6. punkta nosacījumiem, Eiropas Parlaments un ES Padome apstiprināja sīki izstrādātus noteikumus daudzpusējās uzraudzības procedūrai, uz kuru izdarīta atsauce Līguma 121. panta 3. un 4. punktā. Šie noteikumi tika pieņemti, "lai labāk koordinētu dalībvalstu ekonomikas politiku un nodrošinātu stabilo ekonomisko konverģenci" (121. panta 3. punkts), jo "ir jāizdara secinājumi par Ekonomikas un monetārās savienības darbības pirmajos desmit gados gūto pieredzi, un jo īpaši ir jāuzlabo Savienības ekonomikas pārvaldība, to balstot uz valstu lielāku atbildību"[14]. Tiesību aktu pakete ietver uzlabotu uzraudzības sistēmu (makroekonomiskās nelīdzsvarotības novēršanas procedūra; MNNP), kuras mērķis ir novērst pārmērīgu makroekonomisko un makrofinansiālo nelīdzsvarotību un palīdzēt tās skartajām ES dalībvalstīm izstrādāt korektīvo pasākumu plānus pirms šo noviržu nostiprināšanās.

2. Līguma noteikumu piemērošana

Saskaņā ar iepriekšējo praksi papildu faktori, uz kuriem izdarīta atsauce Līguma 140. panta 1. punktā, aplūkoti 5. nodaļā, kuras iedaļu nosaukumi atbilst 1.–4. ielikumā raksturotajiem atsevišķajiem kritērijiem. Lai analīze būtu pilnīga, 3. nodaļā sniegts rādītāju kopsavilkums par šajā ziņojumā novērtētajām valstīm, arī attiecībā uz brīdināšanas slieksni (robežvērtībām), tādējādi nodrošinot visu pieejamo informāciju, kas svarīga, lai noteiktu makroekonomisko un makrofinansiālo nelīdzsvarotību, kas varētu kavēt augsta noturīgas konverģences līmeņa sasniegšanu saskaņā ar Līguma 140. panta 1. punktu. Jāatzīmē, ka ES dalībvalstis, uz kurām attiecas izņēmums un kuras pakļautas pārmērīgas nelīdzsvarotības novēršanas procedūrai, nevar uzskatīt par tādām, kas sasniegušas augstu noturīgas konverģences līmeni saskaņā ar Līguma 140. panta 1. punktu.

2.2. Nacionālo tiesību aktu atbilstība Līgumiem

2.2.1. Ievads

Saskaņā ar Līguma 140. panta 1. punktu ECB (un Eiropas Komisijai) vismaz reizi divos gados vai pēc tādas dalībvalsts pieprasījuma, uz kuru attiecas izņēmums, jāsagatavo ziņojums Padomei par panākumiem, ko guvušas dalībvalstis, uz kurām attiecas izņēmums, pildot saistības attiecībā uz ekonomikas un monetārās savienības izveidi. Šajos ziņojumos jāiekļauj katras dalībvalsts, uz kuru attiecas izņēmums, nacionālo tiesību aktu, t. sk. NCB statūtu, novērtējums par atbilstību Līguma 130. un 131. pantam un attiecīgajiem Statūtu pantiem. Šādu Līgumā noteiktu pienākumu dalībvalstīm, uz kurām attiecas izņēmums, dēvē arī par tiesisko konverģenci.

Vērtējot tiesisko konverģenci, ECB neaprobežojas vien ar nacionālo tiesību aktu teksta formālu novērtējumu, bet var arī apsvērt, vai attiecīgo nosacījumu ieviešana atbilst Līgumu un Statūtu būtībai. ECB īpašas bažas rada jebkuras pazīmes par to, ka uz kādas dalībvalsts NCB lēmējinstitūcijām tiek izdarīts spiediens, kas neatbilst Līguma garam attiecībā uz centrālo banku neatkarību.

ECB arī uzskata, ka nepieciešama raita un nepārtraukta NCB lēmējinstitūciju darbība. Šajā sakarā dalībvalstu atbildīgajām iestādēm ir pienākums veikt nepieciešamos pasākumus, lai, atbrīvojoties NCB lēmējinstitūcijas locekļa vietai, nodrošinātu savlaicīgu jauna locekļa iecelšanu amatā.[15]

ECB veiks rūpīgu visu norišu monitoringu, pirms sniegs galīgu pozitīvu novērtējumu, kurā tiks secināts, ka dalībvalsts nacionālie tiesību akti atbilst Līgumam un Statūtiem.

Dalībvalstis, uz kurām attiecas izņēmums, un tiesiskā konverģence

Bulgārija, Čehija, Ungārija, Polija, Rumānija un Zviedrija, kuru nacionālie tiesību akti tiek vērtēti šajā ziņojumā, ir dalībvalstis, uz kurām attiecas izņēmums, t. i., tās vēl nav ieviesušas euro. Zviedrija kļuva par dalībvalsti, uz kuru attiecas izņēmums, ar Padomes 1998. gada maija lēmumu.[16] Attiecībā uz pārējām dalībvalstīm ES Aktu par pievienošanās nosacījumiem 4.[17] un 5.[18] pants nosaka, ka katra no minētajām dalībvalstīm no pievienošanās dienas piedalās Ekonomikas un monetārajā savienībā kā dalībvalsts, uz kuru attiecas izņēmums Līguma 139. panta izpratnē.

Šajā ziņojumā nav aplūkota Dānija – dalībvalsts ar īpašu statusu, kura vēl nav ieviesusi euro. Līgumiem pievienotajā Protokolā Nr. 16 par dažiem nosacījumiem attiecībā uz Dāniju noteikts, ka, ņemot vērā 1993. gada 3. novembrī Padomei iesniegto Dānijas valdības paziņojumu, uz Dāniju attiecas izņēmums, un tā atcelšanas procedūra tiks uzsākta tikai pēc Dānijas lūguma. Tā kā uz Dāniju attiecas Līguma 130. pants, Danmarks Nationalbank jāpilda centrālās bankas neatkarības prasības. EMI 1998. gada Konverģences ziņojumā secināts, ka šis noteikums izpildīts. Dānijas konverģences līmenis nav vērtēts kopš 1998. gada tās īpašā statusa dēļ. Līdz laikam, kad Dānija Padomei paziņos par nodomu ieviest euro, Danmarks Nationalbank nav jābūt tiesiski integrētai Eurosistēmā un neviens Dānijas tiesību akts nav jāpielāgo.

Tiesiskās konverģences vērtēšanas mērķis ir palīdzēt Padomei pieņemt lēmumus par to, kuras dalībvalstis izpilda "saistības attiecībā uz ekonomiskās un monetārās savienības izveidi" (Līguma 140. panta 1. punkts). Tiesiskajā jomā šādi nosacījumi īpaši attiecas uz centrālās bankas neatkarību un NCB tiesisko integrāciju Eurosistēmā.

Tiesiskā novērtējuma struktūra

Tiesiskajā novērtējumā kopumā ievērota iepriekšējo ECB un EMI tiesiskās konverģences ziņojumu uzbūve.[19]

Nacionālo tiesību aktu atbilstība aplūkota, ņemot vērā tiesību aktus, kas stājās spēkā pirms 2024. gada 27. marta.

2.2.2. Pielāgošanas apjoms

Pielāgošanas jomas

Lai noteiktu jomas, kurās nepieciešama nacionālo tiesību aktu pielāgošana, tiek vērtēti šādi jautājumi:

  • atbilstība noteikumiem par NCB neatkarību, NCB lēmējinstitūciju locekļiem un prezidentiem Līgumā (130. pants) un Statūtos (7. un 14.2. pants);
  • atbilstība konfidencialitātes noteikumiem (Statūtu 37. pants);
  • atbilstība monetārās finansēšanas (Līguma 123. pants) un privileģēta režīma aizlieguma (Līguma 124. pants) noteikumiem;
  • vienotas euro rakstības ievērošana, kas prasīta ES tiesību aktos, un
  • NCB tiesiskā integrācija Eurosistēmā (īpaši saistībā ar Statūtu 12.1. un 14.3. pantu).

"Saderība" pretēji "saskaņošanai"

Līguma 131. pantā noteikts, ka jānodrošina, lai nacionālie tiesību akti ir "saderīgi" ar Līgumiem un Statūtiem; tāpēc visas neatbilstības jānovērš. Šā pienākuma izpildes nepieciešamību neietekmē ne Līgumu un Statūtu prioritāte pār nacionālajiem tiesību aktiem, ne nesaderības raksturs.

Nacionālajiem tiesību aktiem izvirzītā "saderības" prasība nenozīmē, ka Līgumā noteikta prasība "saskaņot" NCB statūtus savstarpēji vai ar Statūtiem. Nacionālās atšķirības var turpināt pastāvēt tiktāl, ciktāl tās neierobežo ES neatgriezeniski uzticēto kompetenci monetārajos jautājumos. Statūtu 14.4. pantā tiešām noteikts, ka NCB atļauts veikt funkcijas, kas atšķiras no Statūtos noteiktajām funkcijām, ar noteikumu, ka to izpilde netraucē ECBS mērķu un uzdevumu izpildi.[20] Nosacījumi, kas atļauj šādu papildu funkciju iekļaušanu NCB statūtos, skaidri atspoguļo situācijas, kurās var saglabāties atšķirības. Tātad termins "saderīgs" vairāk liecina, ka nacionālie tiesību akti un NCB statūti jākoriģē, lai novērstu neatbilstības Līgumiem un Statūtiem un nodrošinātu NCB integrāciju ECBS nepieciešamajā līmenī. Konkrēti būtu jāmaina jebkādi noteikumi, kas ierobežo Līgumā noteikto NCB neatkarību un tās kā ECBS neatņemamas daļas lomu. Tāpēc, lai to panāktu, nepietiek paļauties vienīgi uz ES tiesību aktu prioritāti pār nacionālajiem tiesību aktiem.

Līguma 131. pantā noteiktais pienākums aptver tikai nesaderību ar Līgumiem un Statūtiem. Tomēr ar tiem būtu jāsaskaņo nacionālie tiesību akti, kuri neatbilst šajā Konverģences ziņojumā aplūkotajām pielāgošanas jomām svarīgiem ES sekundārajiem tiesību aktiem. ES tiesību aktu prioritāte neietekmē nacionālo tiesību aktu pielāgošanas pienākumu. Šī vispārīgā prasība izriet ne vien no Līguma 131. panta, bet arī no Eiropas Savienības Tiesas prakses.[21]

Līgumos un Statūtos nav noteikts veids, kādā būtu jāpielāgo nacionālie tiesību akti. Tādējādi saderību var nodrošināt, par spēkā neesošiem pasludinot jebkādus nacionālos tiesību aktus, kuri nav saderīgi ar ES tiesību aktiem, vai atsaucoties uz Līgumiem un Statūtiem, vai izņēmuma kārtā inkorporējot to noteikumus un atsaucoties uz tiem kā pirmavotiem, ievērojot turpmāk minētos ierobežojumus.

Vienmēr jāizvairās pārpublicēt dalībvalstu tiesiskajam regulējumam tieši piemērojamo Savienības tiesību aktu attiecīgos noteikumus, lietojot to pašu valodu.[22] Pārpublicēšana var radīt nenoteiktību gan attiecībā uz piemērojamo noteikumu juridisko raksturu un izcelsmi, gan attiecībā uz to spēkā stāšanās datumu. Tas neatbilstu principam, ka Savienības tiesību aktus vienādi piemēro un interpretē visā Savienībā.[23] Turklāt, ja nacionālajā noteikumā lietotais formulējums atšķiras no attiecīgajā Savienības noteikumā lietotā formulējuma, tiek radīts jauns regulatīvais saturs. Saskaņā ar Līguma 2. panta 1. punktu Savienības ekskluzīvā kompetence monetārās politikas jomā liedz dalībvalstīm pieņemt noteikumus, ar ko, ņemot vērā to mērķi un saturu, paredz tiesību normas, ar kurām regulē euro kā vienotās valūtas izmantošanu, ja vien dalībvalstis nav pilnvarotas šādi rīkoties.[24] Šajā kontekstā monetārās politikas jēdziens neaprobežojas vien ar tās operacionālo īstenošanu, kas saskaņā ar Līguma 127. panta 2. punkta pirmo ievilkumu ir viens no Eurosistēmas galvenajiem uzdevumiem. Tam ir arī regulatīvs aspekts, kura mērķis ir garantēt euro kā vienotās valūtas statusu.[25]

Ārkārtas apstākļos dalībvalstu tiesiskajam regulējumam tieši piemērojamo Savienības tiesību aktu attiecīgos noteikumus drīkst pārpublicēt, lietojot to pašu valodu, lai nodrošinātu saskaņotību un saprotamību personām, kurām tie piemērojami. Ja pastāv šādi ārkārtas apstākļi, kas ļauj pārpublicēt tieši piemērojamos Savienības tiesību aktu noteikumus, tie būtu jāpārpublicē precīzi, nemainot formulējumu.[26] Turklāt noteikumi būtu jāpārpublicē tikai tādā apmērā, kādā to pieļauj ārkārtas apstākļi. Tomēr šādi ārkārtas apstākļi nepastāv, ja tieši piemērojamie Savienības tiesību aktu noteikumi ir pietiekami saskaņoti un visaptveroši, tādējādi tie nav jāatkārto vai jāatspoguļo nacionālajos tiesību aktos.[27] Ja tieši piemērojamie Savienības tiesību aktu noteikumi ir svarīgi tikai nacionālo tiesību aktu aptverto jomu kontekstā, nacionālajos tiesību aktos uz šiem noteikumiem nav jāatsaucas. Ja iepriekš minēto iemeslu dēļ nacionālajos tiesību aktos pārpublicē tieši piemērojamos Savienības tiesību aktu noteikumus, tie būtu skaidri jāformulē, kā arī būtu jāprecizē, ka šie noteikumi ir vai nu "saskaņā ar" attiecīgajiem Savienības tiesību aktu noteikumiem, vai "atbilst" tiem, proti, tiek pārpublicēti tikai tāpēc, lai nacionālos tiesību aktus atspoguļotu plašākā kontekstā, vai "neskar" attiecīgos Savienības tiesību aktu noteikumus, proti, valsts iestāde izmanto atlikušo kompetenci, kas pārsniedz ECBS un Eurosistēmas kompetenci.[28]

Turklāt, lai nodrošinātu un saglabātu nacionālo tiesību aktu saderību ar Līgumiem un Statūtiem, ES iestādēm un dalībvalstīm jākonsultējas ar ECB par tās kompetencē esošo tiesību aktu projektu noteikumiem saskaņā ar Līguma 127. panta 4. punktu un 282. panta 5. punktu un Statūtu 4. pantu. Padomes 1998. gada 29. jūnija Lēmums 98/415/EK par to, kā valstu iestādes apspriežas ar Eiropas Centrālo banku par tiesību aktu projektiem[29], nepārprotami prasa, lai dalībvalstis veiktu vajadzīgos pasākumus šā pienākuma izpildes nodrošināšanai.

2.2.3. NCB neatkarība

Attiecībā uz centrālās bankas neatkarību dalībvalstīs, kas ES pievienojās 2004., 2007. vai 2013. gadā, bija jāpielāgo nacionālie tiesību akti, lai izpildītu attiecīgos Līguma un Statūtu nosacījumus un tie būtu spēkā attiecīgi 2004. gada 1. maijā, 2007. gada 1. janvārī un 2013. gada 1. jūlijā.[30] Zviedrijā nepieciešamajiem pielāgojumiem bija jāstājas spēkā līdz ECBS izveidei 1998. gada 1. jūnijā.

Centrālās bankas neatkarība

EMI 1995. gada novembrī izstrādāja centrālās bankas neatkarības pazīmju sarakstu (tas vēlāk detalizēti aprakstīts 1998. gada Konverģences ziņojumā), kas tolaik bija dalībvalstu nacionālo tiesību aktu, īpaši NCB statūtu, novērtējuma pamats. Centrālās bankas neatkarības jēdziens ietver dažādus atsevišķi vērtējamus neatkarības veidus, t. i., funkcionālo, institucionālo, personisko un finansiālo neatkarību. Dažu pēdējo gadu laikā šo centrālās bankas neatkarības aspektu analīze precizēta ECB sniegtajos atzinumos. Šie aspekti veido dalībvalstu, uz kurām attiecas izņēmums, nacionālo tiesību aktu un Līgumu un Statūtu konverģences pakāpes novērtējuma pamatu.

Funkcionālā neatkarība

Centrālās bankas neatkarība nav pašmērķis, bet gan līdzeklis tāda mērķa sasniegšanai, kuram vajadzētu būt skaidri noteiktam un dominējošam salīdzinājumā ar jebkuru citu mērķi. Funkcionālajai neatkarībai nepieciešams katras NCB galveno mērķi noteikt nepārprotami, juridiski precīzi un pilnīgā saskaņā ar Līgumā noteikto galveno mērķi – cenu stabilitāti. Šo mērķi panāk, nodrošinot NCB ar nepieciešamajiem līdzekļiem un instrumentiem tā sasniegšanai neatkarīgi no jebkuras citas iestādes. Līguma prasība attiecībā uz centrālās bankas neatkarību atspoguļo vispārējo viedokli, ka galveno mērķi – cenu stabilitāti – vislabāk nodrošinās pilnībā neatkarīga iestāde ar precīzi formulētām pilnvarām. Centrālo banku neatkarība ir pilnībā saderīga ar NCB atbildību par to pieņemtajiem lēmumiem. Tas ir svarīgs aspekts, lai veicinātu uzticēšanos banku neatkarīgajam statusam. Tas ietver pārredzamību un dialogu ar trešām personām.

Attiecībā uz termiņiem Līgumā nav precīzi noteikts, kad to dalībvalstu NCB, uz kurām attiecas izņēmums, jānodrošina atbilstība galvenajam – cenu stabilitātes – mērķim, kas noteikts Līguma 127. panta 1. punktā un 282. panta 2. punktā un Statūtu 2. pantā. Attiecībā uz dalībvalstīm, kuras ES pievienojās pēc euro ieviešanas datuma ES, nav skaidrs, vai šā pienākuma izpilde būtu jāsāk no pievienošanās datuma vai no datuma, kurā šajās dalībvalstīs ieviests euro. Lai gan Līguma 127. panta 1. punktu nepiemēro dalībvalstīm, uz kurām attiecas izņēmums (sk. Līguma 139. panta 2. punkta c) apakšpunktu), Statūtu 2. pantu šādām dalībvalstīm piemēro (sk. Statūtu 42.1. pantu). ECB uzskata, ka NCB pienākums par galveno mērķi noteikt cenu stabilitāti ir spēkā no 1998. gada 1. jūnija Zviedrijas gadījumā un no 2004. gada 1. maija, 2007. gada 1. janvāra un 2013. gada 1. jūlija to dalībvalstu gadījumā, kuras šajos datumos pievienojās ES. Tas pamatojas uz to, ka viens no ES pamatprincipiem, t. i., cenu stabilitāte (Līguma 119. pants), piemērojams arī tām dalībvalstīm, uz kurām attiecas izņēmums. Tas pamatojas arī uz Līguma mērķi visām dalībvalstīm censties panākt makroekonomisko konverģenci, t. sk. cenu stabilitāti, kas ir šo regulāro ECB un Eiropas Komisijas ziņojumu nolūks. Šis secinājums balstīts arī uz centrālās bankas neatkarības loģisko pamatojumu – neatkarība attaisnojas tikai tad, ja prioritāte ir vispārējais cenu stabilitātes mērķis.

Valstu novērtējumi šajā ziņojumā balstīti uz šiem secinājumiem attiecībā uz laiku, kad to dalībvalstu NCB, uz kurām attiecas izņēmums, ir pienākums noteikt cenu stabilitāti kā savu galveno mērķi.

Institucionālā neatkarība

Institucionālā neatkarība ir atspoguļota Līguma 130. pantā un Statūtu 7. pantā. Abu šo pantu nosacījumi aizliedz NCB un to lēmējinstitūciju locekļiem lūgt vai pieņemt norādījumus no ES iestādēm vai struktūrām, no jebkuras dalībvalsts valdības vai kādas citas iestādes. Turklāt tie aizliedz ES iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām, kā arī dalībvalstu valdībām censties ietekmēt tos NCB lēmējinstitūciju locekļus, kuru lēmumi var ietekmēt ar ECBS saistīto NCB uzdevumu izpildi. Lai nacionālie tiesību akti atspoguļotu Līguma 130. pantu un Statūtu 7. pantu, tajos vajadzētu būt ietvertiem abiem aizliegumiem un šie tiesību akti nedrīkstētu ierobežot to piemērošanas jomu.[31] Šādas centrālo banku neatkarības atzīšana nenozīmē to atbrīvojumu no visu tiesību normu piemērošanas un nepasargā tās no jebkādu tiesību aktu darbības.[32]

Neatkarīgi no tā, vai NCB ir valsts iestāde, īpaša publisko tiesību iestāde vai vienkārši akciju sabiedrība, pastāv risks, ka īpašnieks, pamatojoties uz īpašumtiesībām, var ietekmēt tās lēmumu pieņemšanu attiecībā uz uzdevumiem, kas saistīti ar ECBS.[33] Šāda ietekme, kas īstenota, izmantojot akcionāru tiesības vai citādi, var ietekmēt NCB neatkarību, tāpēc tā būtu jāierobežo ar likumu.

Centrālās bankas tiesiskajam regulējumam jānodrošina stabils ilgtermiņa pamats centrālās bankas darbībai. NCB institucionālās uzbūves biežas pārmaiņas, kas ietekmē tās organizatorisko vai pārvaldības stabilitāti, varētu negatīvi ietekmēt NCB institucionālo neatkarību.[34]

Ārkārtas gadījumos būtu jāievēro arī institucionālā neatkarība. Tikai tad, ja izpildīti Līguma 347. panta nosacījumi, valsts iestādes uz laiku un izņēmuma kārtā drīkst pildīt vienīgi ECBS kompetencē esošas pilnvaras. Svarīgākais brīdis šāda novērtējuma veikšanai ir pēc konkrēta pasākuma pieņemšanas. Līguma 347. panta izņēmuma rakstura dēļ dalībvalstīm vajadzētu atturēties no preventīvu tiesību aktu pieņemšanas, ja nav iestājušies Līguma 347. pantā noteiktie apstākļi.[35]

Aizliegums sniegt norādījumus

Trešo personu tiesības sniegt norādījumus NCB, to lēmējinstitūcijām vai šo lēmējinstitūciju locekļiem ir pretrunā ar Līgumu un Statūtiem, ja tas skar ar ECBS saistītus uzdevumus.

Jebkurai NCB iesaistīšanai finansiālās stabilitātes nostiprināšanas pasākumu īstenošanā jābūt saderīgai ar Līgumu, t. i., NCB funkcijas jāveic veidā, kas pilnībā atbilst NCB funkcionālajai, institucionālajai un finansiālajai neatkarībai, lai nodrošinātu Līgumā un Statūtos noteikto uzdevumu atbilstošu izpildi.[36] Ja nacionālie tiesību akti nosaka NCB funkcijas, kas pārsniedz padomdevēja funkcijas un prasa uzņemties papildu uzdevumus, jānodrošina, ka šo uzdevumu īstenošana neietekmē NCB spējas pildīt ar ECBS saistītos uzdevumus ne operacionālā, ne finansiālā ziņā.[37] Turklāt, iekļaujot NCB pārstāvjus koleģiālu uzraudzības lēmējinstitūciju vai citu iestāžu sastāvā, rūpīgi jāapsver NCB lēmējinstitūciju locekļu personiskās neatkarības aizsargmehānismi.[38]

Aizliegums apstiprināt, apturēt, anulēt vai atlikt lēmumus

Trešo personu tiesības apstiprināt, apturēt, anulēt vai atlikt NCB lēmumus ir pretrunā ar Līgumu un Statūtiem, ja tas skar ar ECBS saistītus uzdevumus.[39]

Aizliegums grozīt lēmumus juridisku apsvērumu dēļ

Citu iestāžu, izņemot neatkarīgas tiesas, tiesības juridisku apsvērumu dēļ grozīt ar ECBS uzdevumu izpildi saistītus lēmumus ir pretrunā ar Līgumu un Statūtiem, jo šo uzdevumu izpildi nedrīkst pakļaut pārvērtēšanai politiskā līmenī. NCB prezidenta tiesības juridisku apsvērumu dēļ apturēt ECBS vai NCB lēmējinstitūcijas pieņemta lēmuma izpildi un pēc tam to iesniegt politiskajām institūcijām galīgā lēmuma pieņemšanai būtu līdzvērtīgas norādījumu lūgšanai no trešām personām.

Aizliegums ar balsstiesībām piedalīties NCB lēmējinstitūcijās

Trešo personu pārstāvju dalība NCB lēmējinstitūcijās ar tiesībām balsot par jautājumiem, kas skar NCB veicamu ar ECBS saistītu uzdevumu izpildi, pat ja šāda balss nav izšķiroša, ir pretrunā ar Līgumu un Statūtiem.[40] Šāda dalība ir pretrunā ar Līgumu un Statūtiem pat tad, ja nav balsstiesību, gadījumos, kad šāda dalība traucē minētajām lēmējinstitūcijām pildīt ar ECBS saistītus uzdevumus vai apdraud ECBS konfidencialitātes režīma ievērošanu.[41]

Aizliegums ex ante konsultācijām saistībā ar NCB lēmumu

NCB ar likumu noteikts pienākums ex ante konsultēties ar trešām personām attiecībā uz kādu NCB lēmumu nodrošina trešām personām oficiālu mehānismu galīgā lēmuma ietekmēšanai un tāpēc ir pretrunā ar Līgumu un Statūtiem.

Tomēr NCB un trešo personu dialogs, pat ja tā pamatā ir likumā noteikti pienākumi sniegt informāciju un apmainīties viedokļiem, atbilst centrālās bankas neatkarībai ar nosacījumu, ka:

  • nenotiek iejaukšanās NCB lēmējinstitūciju locekļu neatkarībā;
  • pilnībā tiek respektēts NCB prezidentu kā ECB lēmējinstitūciju locekļu īpašais statuss un
  • tiek ievērotas Statūtos noteiktās konfidencialitātes prasības.[42]

NCB lēmējinstitūciju locekļu atbrīvošana no pienākumiem

Likumu prasībām attiecībā uz trešo personu (piemēram, valdību) īstenoto NCB lēmējinstitūciju locekļu atbrīvošanu no pienākumiem (piemēram, saistībā ar pārskatiem) būtu jāietver atbilstoši aizsargmehānismi, lai šādas pilnvaras neaizskartu atsevišķa NCB locekļa spēju patstāvīgi pieņemt ar ECBS uzdevumiem saistītus lēmumus (vai izpildīt ECBS līmenī pieņemtos lēmumus). Šajā nolūkā NCB statūtos ieteikts iekļaut skaidri paustu noteikumu.

Personiskā neatkarība

Arī Līguma 130. pants un Statūtu 7. un 14.2. pants aizsargā centrālās bankas neatkarību saistībā ar prezidentiem un NCB lēmējinstitūciju locekļiem. Prezidenti ir ECB Ģenerālpadomes locekļi un pēc tam, kad viņu dalībvalstis ievieš euro, kļūst par ECB Padomes locekļiem. Prezidentus nevar uzskatīt par dalībvalstu pārstāvjiem, kad viņi pilda ECB Padomes vai Ģenerālpadomes locekļu pienākumus.[43] Statūtu 14.2. pantā noteikts, ka NCB statūtos īpaši jāparedz minimālais prezidenta amata pilnvaru termiņš – pieci gadi. Nodrošināta arī aizsardzība pret prezidentu patvarīgu atbrīvošanu no amata, nosakot, ka viņus var atbrīvot no amata tikai tad, ja viņi vairs neatbilst pienākumu veikšanai vajadzīgajiem nosacījumiem vai atzīti par vainīgiem nopietnā pārkāpumā. Šādos gadījumos Statūtu 14.2. pants paredz iespēju vērsties Eiropas Savienības Tiesā, kas pilnvarota anulēt valsts lēmumu par prezidenta atbrīvošanu no amata.[44] Statūtu 14.2. panta izpratnē prezidenta pilnvaru apturēšana uz laiku faktiski nozīmē prezidenta atbrīvošanu no amata.[45] NCB statūtiem jāatbilst šim noteikumam, kā skaidrots tālāk tekstā.

Līguma 130. pants nosaka aizliegumu valstu valdībām un jebkurām institūcijām ietekmēt NCB lēmējinstitūciju locekļus to uzdevumu izpildē. Konkrēti, dalībvalstis nedrīkst censties ietekmēt NCB lēmējinstitūciju locekļus, izdarot grozījumus nacionālajos tiesību aktos, kas skar to atalgojumu, ievērojot principu, ka šādiem grozījumiem būtu jāattiecas tikai uz locekļiem, kas tiks iecelti amatā nākotnē.[46]

Prezidentu minimālais amata pilnvaru termiņš

Saskaņā ar Statūtu 14.2. pantu NCB statūtiem jāparedz, ka minimālais prezidenta amata pilnvaru termiņš ir pieci gadi. Tas neaizliedz ilgākus amata pilnvaru termiņus, savukārt neierobežotam amata pilnvaru termiņam nav nepieciešama statūtu pielāgošana, ja iemesli prezidenta atbrīvošanai no amata atbilst Statūtu 14.2. pantam. Īsākam pilnvaru termiņam nav pamatojuma pat tad, ja tas noteikts tikai pārejas periodā.[47] Nacionālajiem tiesību aktiem, kas nosaka obligātu pensijas vecumu, būtu jānodrošina, lai pensijas vecuma sasniegšana nepārtrauktu Statūtu 14.2. pantā paredzēto minimālo amata pilnvaru termiņu. NCB prezidentam šādam termiņam ir prioritāte attiecībā pret obligāto pensijas vecumu.[48] Ja tiek grozīti NCB statūti, tiesību aktam, ar kuru tiek veikti grozījumi, būtu jānodrošina prezidenta un citu ar ECBS saistītu uzdevumu veikšanā iesaistītu lēmējinstitūciju locekļu amata pilnvaru termiņa aizsardzība.[49]

Pamatojums prezidentu atbrīvošanai no amata

NCB statūtiem jānodrošina, ka prezidentus nevar atbrīvot no amata tādu iemeslu dēļ, kuri nav minēti Statūtu 14.2. pantā. Šajā Statūtu pantā minētās prasības mērķis ir neļaut iestādēm, kuras ir iesaistītas prezidentu iecelšanā amatā, īpaši konkrētajai valdībai vai parlamentam, patvarīgi atbrīvot prezidentu no amata. NCB statūtos būtu jāsvītro jebkāda nesaderība ar Statūtu 14.2. pantā paredzētajiem atbrīvošanas iemesliem vai arī jāatsakās no norādēm uz atbrīvošanas iemesliem (jo Statūtu 14.2. panta noteikumi ir tieši piemērojami).[50] Kad prezidenti ir ievēlēti vai iecelti, viņu atbrīvošana no amata var notikt, vienīgi pamatojoties uz Statūtu 14.2. pantā minētajiem iemesliem, pat ja prezidenti vēl nav uzsākuši pienākumu izpildi. Tā kā centrālās bankas prezidenta atbrīvošanas no amata nosacījumi ir autonomi Savienības tiesību jēdzieni, to piemērošana un interpretācija nav atkarīga no nacionālā konteksta.[51] Visbeidzot, atbilstoši tai piešķirtajām pilnvarām saskaņā ar Statūtu 14.2. panta otro daļu šie jēdzieni jāinterpretē Eiropas Savienības Tiesai.[52]

Pārējo ar ECBS saistītu uzdevumu izpildē iesaistīto NCB lēmējinstitūciju locekļu amata pilnvaru termiņa nodrošinājums un pamatojums atbrīvošanai no amata

Piemērojot tādus pašus noteikumus, kādi nosaka prezidenta amata pilnvaru termiņu un pamatojumu atbrīvošanai no amata, citiem NCB lēmējinstitūciju locekļiem, kuri veic ar ECBS saistītu uzdevumu izpildi, nodrošina arī šo personu personisko neatkarību.[53] Līguma 130. pantā un Statūtu 7. pantā atsaucas uz NCB lēmējinstitūciju locekļiem, nevis konkrēti uz prezidentiem. Tas ir īpaši svarīgi, ja prezidents ir "pirmais starp līdzīgiem" kolēģiem ar vienādām balsstiesībām vai ja šie citi locekļi iesaistīti ar ECBS saistītu uzdevumu veikšanā.

Tiesības uz lēmumu pārskatīšanu tiesā

Lai, vērtējot pamatojumu atbrīvošanai no amata, ierobežotu politiskās rīcības brīvības iespējas, prezidentiem, kā arī citiem NCB lēmējinstitūciju locekļiem jāparedz tiesības jebkuru lēmumu par viņu atbrīvošanu no amata iesniegt pārskatīšanai neatkarīgā tiesā.

Statūtu 14.2. pantā noteikts, ka no amata atbrīvotie prezidenti šo lēmumu var nodot pārskatīšanai Eiropas Savienības Tiesā. Eiropas Savienības Tiesa ir pilnvarota atcelt valsts pasākumu atbrīvošanai no amata, ja tiek konstatēts, ka tas ir pretrunā ar Savienības tiesībām.

Pamatojoties uz Līguma 130. pantu un Statūtu 7. pantu, nacionālajos tiesību aktos būtu jāparedz citu ar ECBS saistītu uzdevumu izpildē iesaistīto NCB lēmējinstitūciju locekļu tiesības iesniegt lēmumu par viņu atbrīvošanu no amata pārskatīšanai attiecīgās valsts tiesā.[54] Šīs tiesības var būt gan vispārējo tiesību jautājums, gan īpaša norma. Lai gan šīs tiesības, iespējams, ir nodrošinātas ar vispārējām tiesībām, tiesiskās paļāvības apsvērumu dēļ būtu ieteicams konkrēti noteikt šādas pārskatīšanas tiesības.

Nodrošinājums pret interešu konfliktu

Personiskā neatkarība ietver arī jebkādu interešu konfliktu rašanās novēršanu, kad ar ECBS saistītu uzdevumu izpildē iesaistītu NCB lēmējinstitūciju locekļi veic to pienākumus attiecībā uz savām NCB (NCB prezidenti – arī attiecībā uz ECB) un jebkuras citas šo lēmējinstitūciju locekļu iespējamās funkcijas, kas varētu apdraudēt viņu personisko neatkarību.[55] Principā dalība ar ECBS saistītu uzdevumu izpildē iesaistītā lēmējinstitūcijā nav savienojama ar citu funkciju veikšanu, kas varētu izraisīt interešu konfliktu. Konkrēti, šādi lēmējinstitūciju locekļi nedrīkst ieņemt amatus un viņiem nedrīkst būt intereses, kas varētu ietekmēt viņu darbību, viņiem pārstāvot valsts izpildvaras vai likumdevējvaras institūcijas vai reģionu vai vietējā līmeņa pārvaldes institūcijas, vai saistībā ar dalību kādā komercorganizācijā. Sevišķi būtu jārūpējas, lai novērstu potenciālus interešu konfliktus saistībā ar lēmējinstitūciju locekļiem, kuriem nav izpildfunkciju.

Finansiālā neatkarība

NCB kopējā neatkarība būtu apdraudēta, ja tā nevarētu savu pilnvaru pildīšanai (t. i., ar ECBS saistītu uzdevumu izpildei saskaņā ar Līgumu un Statūtiem) autonomi izmantot pietiekamus finanšu resursus.[56]

Dalībvalstis nedrīkst pieļaut, ka to NCB nav pietiekamu finanšu līdzekļu un pietiekama tīrā pašu kapitāla[57] attiecīgi ar ECBS vai Eurosistēmu saistītu uzdevumu veikšanai. Tā notiktu, piemēram, ja NCB būtu liegts veidot pietiekamus finanšu resursus rezervju vai drošības rezervju veidā, lai kompensētu zaudējumus, īpaši tos, kas izriet no monetārās politikas operācijām, un attiecīgā dalībvalsts iepriekš nenodrošinātu, ka NCB ir nepieciešamie līdzekļi, lai uzņemtos finansiālo slogu, kurš izriet no tādas funkcijas pildīšanas, kas ir ārpus ECBS darbības jomas (piemēram, nepieciešamie līdzekļi, lai spētu samaksāt kompensāciju, kas izriet no šīs funkcijas atbildības regulējuma), vienlaikus saglabājot spēju efektīvi un neatkarīgi veikt ECBS uzdevumus.[58] Jāatzīmē, ka Statūtu 28.1. un 30.4. pantā ECB paredzēta iespēja prasīt NCB veikt turpmākus ieguldījumus ECB kapitālā un ieskaitīt papildu līdzekļus ārējās rezervēs.[59] Turklāt Statūtu 33.2. pantā noteikts[60], ka gadījumos, kad ECB radušies zaudējumi, kurus nav iespējams pilnībā segt no vispārējo rezervju fonda, ECB Padome var pieņemt lēmumu kompensēt atlikušos zaudējumus no attiecīgā finanšu gada monetārajiem ienākumiem proporcionāli summām, kas sadalītas NCB, bet nepārsniedzot tās. Finansiālās neatkarības princips nozīmē, ka, izpildot šos nosacījumus, NCB jāspēj netraucēti veikt savas funkcijas.

Visu minēto iemeslu dēļ finansiālā neatkarība nozīmē arī to, ka NCB vienmēr vajadzētu būt pietiekami kapitalizētai. Īpaši būtu jānovērš jebkura situācija, kuras dēļ ilgākā laika periodā NCB tīrais pašu kapitāls ir mazāks par tās statūtkapitālu vai pat negatīvs, t. sk. gadījumos, kad zaudējumi, kas pārsniedz kapitāla un rezervju apjomu, tiek pārnesti uz nākamo periodu.[61] Katrs šāds gadījums var negatīvi ietekmēt NCB spēju veikt tai noteiktos ar ECBS saistītos uzdevumus. Turklāt šāda situācija var ietekmēt Eurosistēmas monetārās politikas uzticamību. Tāpēc gadījumā, kad NCB tīrais pašu kapitāls kļūst mazāks par tās statūtkapitālu vai pat negatīvs, attiecīgajai dalībvalstij pieņemamā laika periodā savai NCB jānodrošina atbilstošs kapitāla apjoms vismaz statūtkapitāla līmenī, lai ievērotu finansiālās neatkarības principu. Attiecībā uz ECB Padome jau atzinusi šā jautājuma nozīmīgumu, pieņemot Padomes 2000. gada 8. maija Regulu (EK) Nr. 1009/2000 par Eiropas Centrālās bankas kapitāla palielinājumu.[62] Tas deva ECB Padomei iespēju lemt par faktisku ECB kapitāla palielinājumu, lai saglabātu kapitāla bāzes pietiekamību ECB darbības atbalstam;[63] NCB vajadzētu būt finansiāli spējīgām izpildīt šādu ECB lēmumu.

Finansiālās neatkarības jēdziens būtu jāvērtē, ņemot vērā to, vai kāda trešā persona var tieši vai netieši ietekmēt ne tikai NCB veicamo ar ECBS saistīto uzdevumu izpildi, bet arī tās spēju finansiāli (finanšu līdzekļu pietiekamības ziņā) īstenot savas pilnvaras. Šajā ziņā tālāk izklāstītie finansiālās neatkarības aspekti ir īpaši nozīmīgi.[64] Tās ir finansiālās neatkarības iezīmes, attiecībā uz kurām NCB ir visneaizsargātākās pret ārējo ietekmi.

Budžeta noteikšana

Ja trešai personai ir tiesības noteikt vai ietekmēt NCB budžetu, tas nav savienojams ar finansiālo neatkarību, ja vien tiesību aktā nav iekļauta drošības klauzula, kura paredz, ka šādas tiesības neietekmē NCB ar ECBS saistītu uzdevumu veikšanai nepieciešamos finanšu līdzekļus.[65]

Grāmatvedības noteikumi

Pārskati būtu jāsagatavo saskaņā ar vispārējiem grāmatvedības noteikumiem vai NCB lēmējinstitūciju pieņemtajiem noteikumiem. Ja šādus noteikumus pieņēmušas trešās personas, tajos vismaz jāņem vērā NCB lēmējinstitūciju priekšlikumi.

Gada finanšu pārskati būtu jāapstiprina NCB lēmējinstitūcijām, piedaloties neatkarīgiem grāmatvežiem, un var arī pieprasīt, lai tos ex post apstiprina trešās personas (piemēram, valdība vai parlaments). NCB lēmējinstitūcijām būtu jāspēj patstāvīgi un profesionāli lemt par peļņas aprēķinu.

Ja NCB darbība pakļauta valsts revīzijas institūcijas kontrolei vai tādas līdzīgas institūcijas kontrolei, kurai uzticēts pienākums pārbaudīt valsts finanšu izlietojumu, pārbaudes apjomam vajadzētu būt skaidri noteiktam normatīvajos aktos,[66] tai nevajadzētu ietekmēt NCB neatkarīgo ārējo revidentu darbību[67] un turklāt atbilstoši institucionālās neatkarības principam tai būtu jāievēro aizliegums dot norādījumus NCB un tās lēmējinstitūcijām un nevajadzētu iejaukties NCB veicamo ar ECBS saistīto uzdevumu izpildē.[68] Valsts revīzija būtu jāveic, balstoties uz nepolitiskiem, neatkarīgiem un pilnīgi profesionāliem pamatiem.[69]

Peļņas sadale, NCB kapitāls un finanšu uzkrājumi

Attiecībā uz peļņas sadali NCB statūti var noteikt, kā sadalāma tās peļņa. Ja šādu noteikumu nav, lēmums par peļņas sadali būtu jāpieņem NCB lēmējinstitūcijai, balstoties uz profesionāliem apsvērumiem un neatkarīgi no trešo personu ieskatiem, ja vien nepastāv nepārprotama drošības klauzula, kas paredz, ka tas neietekmē finanšu līdzekļus, kuri nepieciešami, lai NCB varētu veikt ar ECBS saistītus uzdevumus.[70]

Peļņu var ieskaitīt valsts budžetā tikai pēc tam, kad segti iepriekšējo gadu uzkrātie zaudējumi un radīti finanšu uzkrājumi, kas nepieciešami NCB kapitāla un aktīvu patiesās vērtības nodrošināšanai.[71] Pagaidu vai ad hoc likumdošanas pasākumi, kas ietver norādījumus NCB saistībā ar tās peļņas sadali, nav pieļaujami.[72] Līdzīgi arī NCB nerealizēto kapitāla guvumu aplikšana ar nodokli pārkāptu finanšu neatkarības principu.[73]

Dalībvalsts nedrīkst noteikt NCB kapitāla samazinājumu bez NCB lēmējinstitūciju ex ante piekrišanas; tām jācenšas nodrošināt, ka NCB ir pietiekami finanšu līdzekļi Līguma 127. panta 2. punktā un Statūtos NCB kā ECBS dalībniecei paredzēto pilnvaru īstenošanai. Šā paša iemesla dēļ grozījumi NCB peļņas sadales noteikumos būtu jārosina un lēmums būtu jāpieņem tikai sadarbībā ar NCB, kas vislabāk spēj novērtēt tai nepieciešamo rezerves kapitāla līmeni.[74] Attiecībā uz finanšu uzkrājumiem jeb drošības rezervi NCB jābūt tiesībām neatkarīgi veidot finanšu uzkrājumus, lai aizsargātu sava kapitāla un aktīvu patieso vērtību. Dalībvalstis arī nedrīkst kavēt NCB rezerves kapitāla veidošanu tādā apjomā, kāds nepieciešams ECBS dalībniecei savu uzdevumu veikšanai.[75]

Uzraudzības iestāžu finansiālā atbildība

Vairākumā dalībvalstu finanšu uzraudzības iestādes iekļautas NCB. Ja šādas iestādes pakļautas NCB neatkarīgai lēmumu pieņemšanai, problēmu nav. Taču, ja likums paredz, ka šīs uzraudzības iestādes tomēr pieņem patstāvīgus lēmumus, svarīgi nodrošināt, lai to lēmumi neapdraudētu NCB finanses kopumā. Šādos gadījumos nacionālajos tiesību aktos būtu jāparedz, ka NCB ir galīgā kontrole pār jebkuru uzraudzības iestāžu lēmumu, kas varētu ietekmēt NCB neatkarību, īpaši tās finansiālo neatkarību.[76]

Autonomija personāla jautājumos

Dalībvalstis nav tiesīgas pasliktināt NCB iespējas pieņemt darbā un noturēt kvalificētus darbiniekus, kas NCB nepieciešami, lai neatkarīgi pildītu Līgumā un Statūtos tai noteiktos uzdevumus.[77] Turklāt NCB arī nedrīkst nostādīt tādā situācijā, kad tā savu personālu kontrolē tikai daļēji vai nekontrolē vispār vai kad dalībvalsts valdība var ietekmēt NCB politiku personāla jautājumos.[78] Par jebkuriem grozījumiem tiesību aktu normās attiecībā uz NCB lēmējinstitūciju un tās darbinieku atalgojumu būtu jālemj ciešā un efektīvā sadarbībā ar NCB,[79] pienācīgi ņemot vērā tās viedokli, lai nodrošinātu NCB nepārtrauktu spēju neatkarīgi pildīt tai uzticētos uzdevumus.[80] Autonomija personāla jautājumos attiecas arī uz darbinieku pensijām. Turklāt grozījumiem, kuri nosaka NCB personāla atalgojuma samazināšanos, nevajadzētu ietekmēt attiecīgās NCB spēju pārvaldīt savus finanšu līdzekļus, t. sk. tās izmaksātā atalgojuma samazināšanas rezultātā radušos līdzekļus.[81]

Īpašums un īpašumtiesības

Trešo personu tiesības iejaukties vai sniegt norādījumus NCB saistībā ar īpašumu, kas atrodas NCB turējumā, nav savienojamas ar finansiālās neatkarības principu.

2.2.4. Konfidencialitāte

Statūtu 37. pantā noteiktais ECB un NCB darbinieku, kā arī ECB un NCB vadības struktūru locekļu pienākums neizpaust dienesta noslēpumu var veicināt līdzīgu nosacījumu iekļaušanu NCB statūtos vai dalībvalstu tiesību aktos. Savienības tiesību aktu un saskaņā ar tiem pieņemto noteikumu prioritāte nozīmē arī to, ka nacionālajiem tiesību aktiem par trešo personu piekļuvi dokumentiem jāatbilst attiecīgajām Savienības tiesību aktu, t. sk. Statūtu 37. panta, normām un tie nedrīkst izraisīt ECBS konfidencialitātes režīma pārkāpumus.[82] Valsts revīzijas iestādes vai tai līdzīgas struktūras piekļuve NCB konfidenciālai informācijai un dokumentiem jānodrošina tikai likumā paredzēto informāciju saņemošās struktūras uzdevumu veikšanai nepieciešamajā apjomā, nekaitējot ECBS neatkarībai un ECBS konfidencialitātes režīmam, kas jāievēro NCB lēmējinstitūciju locekļiem un NCB darbiniekiem.[83] NCB jānodrošina, lai šādas iestādes aizsargātu tām nodotās informācijas un dokumentu konfidencialitāti tādā līmenī, kurš atbilst NCB izmantotajam līmenim.

2.2.5. Monetārās finansēšanas un privileģēta režīma aizliegums

Attiecībā uz monetārās finansēšanas aizliegumu un privileģēta režīma aizliegumu dalībvalstīm, kuras ES pievienojās 2004., 2007. vai 2013. gadā, bija jāpieskaņo nacionālie tiesību akti, lai izpildītu attiecīgos Līguma un Statūtu nosacījumus, un tiem bija jābūt spēkā attiecīgi 2004. gada 1. maijā, 2007. gada 1. janvārī un 2013. gada 1. jūlijā. Zviedrijā nepieciešamajiem pielāgojumiem bija jāstājas spēkā līdz 1995. gada 1. janvārim.

Monetārās finansēšanas aizliegums

Līguma 123. panta 1. punkts aizliedz pieļaut konta pārtēriņu, kā arī aizliedz ECB vai dalībvalstu NCB nodrošināt jebkādus citus kredīta pakalpojumus ES iestādēm, struktūrām, birojiem vai aģentūrām, dalībvalstu centrālajām valdībām, reģionālajām, vietējām vai citām publiskajām iestādēm, citiem publisko tiesību subjektiem vai publiskajiem uzņēmumiem.

Tas aizliedz arī ECB vai NCB tieši pirkt parāda instrumentus no minētajām valsts sektora iestādēm. Līgumā ietverts viens atbrīvojums no monetārās finansēšanas aizlieguma. Tas neattiecas uz kredītiestādēm ar valsts kapitāla līdzdalību, kam saistībā ar rezervju apgādi no centrālajām bankām piemēro tādu pašu režīmu kā privātām kredītiestādēm (Līguma 123. panta 2. punkts). Monetārās finansēšanas aizlieguma piemērošanas precīzā joma tālāk skaidrota Padomes 1993. gada 13. decembra Regulā (EK) Nr. 3603/93, kas sniedz definīcijas Līguma 104. pantā un 104.b panta 1. punktā[84] minēto aizliegumu piemērošanai un kas nosaka, ka aizliegums aptver jebkuru valsts sektora saistību finansējumu attiecībā uz trešām personām.

Monetārās finansēšanas aizlieguma mērķis ir mudināt dalībvalstis īstenot pārdomātu budžeta politiku, nepieļaujot to, ka valsts budžeta deficīta monetārā finansēšana (vai valsts iestāžu privileģēta piekļuve finanšu tirgiem) novestu pie pārmērīga parāda līmeņa vai dalībvalstu pārmērīga budžeta deficīta.[85] Tāpēc, lai nodrošinātu aizlieguma striktu piemērošanu, tas jāinterpretē paplašināti, ievērojot tikai dažus ierobežotus izņēmumus, kas noteikti Līguma 123. panta 2. punktā un Regulā (EK) Nr. 3603/93. Tādējādi, lai gan Līguma 123. panta 1. punktā īpaši minēti "kredīta pakalpojumi", t. i., ar pienākumu atmaksāt līdzekļus, aizliegums a fortiori attiecas uz citiem finansēšanas veidiem, t. i., bez pienākuma atmaksāt līdzekļus.

ECB vispārējā nostāja attiecībā uz aizlieguma ievērošanu nacionālajos tiesību aktos galvenokārt veidota, dalībvalstīm konsultējoties ar ECB par nacionālo tiesību aktu projektiem saskaņā ar Līguma 127. panta 4. punktu un 282. panta 5. punktu.[86]

Nacionālie tiesību akti saistībā ar monetārās finansēšanas aizlieguma piemērošanas jomu

Nacionālie tiesību akti nedrīkst sašaurināt monetārās finansēšanas aizlieguma piemērošanas jomu vai paplašināt ES tiesību aktos noteiktos atbrīvojumus. Piemēram, nacionālie tiesību akti, kas nosaka, ka NCB finansē dalībvalsts finansiālās saistības pret starptautiskajām finanšu iestādēm vai trešām valstīm, principā ir pretrunā ar monetārās finansēšanas aizliegumu. Regula (EK) Nr. 3603/93 izņēmuma kārtā ļauj NCB finansēt valsts sektora saistības pret SVF, ja rezultātā rodas prasības ārvalstu valūtās, kam ir visas rezervju aktīviem raksturīgās iezīmes.[87] Šīs konkrētās iezīmes, kuras nosaka prasījumu rezervju aktīvu kvalitāti, attiecas uz to pieejamību pēc pieprasījuma maksājumu bilances finansējuma vajadzību apmierināšanai un citiem saistītiem mērķiem. Tas nozīmē, ka jānodrošina kredītu kvalitāte un prasību likviditāte.[88]

Nacionālie tiesību akti, kuros paredzēti NCB uzdevumi

Nacionālie tiesību akti, kuros paredzēti NCB uzdevumi, nedrīkst noteikt valsts sektora saistību finansējumu attiecībā uz trešām personām. Saskaņā ar Statūtu 14.4. pantu NCB drīkst veikt uzdevumus, kas nav minēti Statūtos, ja vien Padome nenolemj, ka tie ir pretrunā ECBS mērķiem un uzdevumiem. Ja dalībvalsts savai NCB noteikusi šādu uzdevumu, attiecīgā NCB ir atbildīga par šā saistošā uzdevuma izpildi. Tomēr, paredzot NCB atbildību un saistības attiecībā uz minēto uzdevumu, dalībvalstīm jāizpilda savas saistības, kuras izriet no Savienības tiesību aktiem un īpaši no Līguma 123. panta 1. punkta.[89]

Līguma 123. pantā minētais termins "cita veida kredīta pakalpojumi" Padomes Regulas (EK) Nr. 3603/93 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā definēts citstarp kā "valsts sektora saistību finansējums attiecībā uz trešajām personām". Saskaņā ar šo izpratni attiecīgā NCB nedrīkst uzņemties tādas saistības pret trešām personām, kuras var kļūt saistošas valsts sektoram. Tādējādi attiecīgā NCB nedrīkst finansēt tādas iepriekš pastāvējušas saistības pret trešām personām, kuras ir saistošas citām valsts iestādēm vai struktūrām, un attiecīgās NCB veiktais faktiskais saistību pret trešām personām finansējums nedrīkst tieši izrietēt no citu valsts iestāžu vai struktūru pasākumiem vai to izdarītajām politikas izvēlēm.[90]

Centrālās bankas peļņas avansa sadale

Nacionālie tiesību akti nedrīkst paredzēt centrālās bankas peļņas sadali, ja peļņa nav pilnībā fiksēta, uzskaitīta un revidēta. Lai ievērotu monetārās finansēšanas aizliegumu, līdzekļi, kas saskaņā ar spēkā esošajiem peļņas sadales noteikumiem tiek ieskaitīti valsts budžetā, pat daļēji nedrīkst tikt izmaksāti no NCB rezerves kapitāla. Tāpēc peļņas sadales noteikumi nedrīkst skart NCB rezerves kapitālu. Turklāt, kad NCB aktīvi tiek nodoti valstij, atlīdzība par tiem jāmaksā atbilstoši tirgus vērtībai un to nodošanai jānotiek vienlaikus ar atlīdzības samaksu.[91]

Līdzīgi nav atļauta iejaukšanās citu Eurosistēmas uzdevumu izpildē, piemēram, ārējo rezervju pārvaldīšanā, ieviešot nodokļus teorētiski iespējamam un nefiksētam kapitāla pieaugumam, jo tādējādi izveidotos zināms centrālās bankas kredīta valsts sektoram veids, avansā sadalot nākotnes un nenoteiktu peļņu.[92]

Valsts sektora saistību pārņemšana

Nacionālie tiesību akti, kas prasa NCB pārņemt agrāk neatkarīgas valsts struktūras saistības kādu uzdevumu un pienākumu nacionālās reorganizācijas rezultātā (piemēram, nododot NCB noteiktus uzraudzības uzdevumus, ko iepriekš veikusi valsts vai neatkarīgas valsts iestādes vai struktūras), pilnībā nenodrošinot NCB pret visām finanšu saistībām, kas izriet no šādas struktūras iepriekšējām darbībām, ir pretrunā ar monetārās finansēšanas aizliegumu.[93]

Nacionālie tiesību akti, saskaņā ar kuriem NCB ir atbildīga par tai nacionālajos tiesību aktos noteiktā uzdevuma izpildi, ietvertu pieņēmumu par iepriekš pastāvošām saistībām pret trešām personām un būtu pretrunā ar monetārās finansēšanas aizliegumu, ja nav atlīdzināti trešās personas zaudējumi, kas radušies NCB rīcības (t. i., NCB paredzēto noteikumu neizpildes) rezultātā.[94] Papildus attiecībā uz uzdevumiem, kuru izpildē nepieciešams īstenot ļoti sarežģītus un steidzamus pasākumus (piemēram, ar banku reorganizāciju vai noregulējumu saistītiem uzdevumiem), no nacionālajiem tiesību aktiem, kas nosaka NCB atbildību šādu uzdevumu izpildē, izrietētu faktiskais saistību pret trešām personām finansējums, ja NCB saistības neaprobežotos ar nopietniem NCB paredzēto noteikumu izpildes pārkāpumiem.[95]

Finansiāls atbalsts kredītiestādēm un/vai finanšu iestādēm

Nacionālie tiesību akti, kas paredz NCB sniegtu finansējumu maksātnespējīgām kredītiestādēm un/vai citām finanšu iestādēm, ir pretrunā ar monetārās finansēšanas aizliegumu, pat ja NCB finansējumu sniedz neatkarīgi un pēc saviem ieskatiem.

Tādas pašas bažas rodas, ja Eurosistēma sniedz finansējumu kredītiestādei, kas rekapitalizēta, lai atjaunotu tās maksātspēju, tieši izvietojot valsts emitētus parāda instrumentus, ja nepastāv alternatīvi uz tirgus instrumentiem balstīta finansējuma avoti (turpmāk – rekapitalizācijas obligācijas) un ja šādas obligācijas paredzēts lietot kā nodrošinājumu. Šādā gadījumā valsts veiktā kredītiestādes rekapitalizācija, tieši izvietojot rekapitalizācijas obligācijas, kā arī vēlāka rekapitalizācijas obligāciju izmantošana par nodrošinājumu centrālās bankas likviditātes operācijās rada bažas par monetārās finansēšanas aizlieguma pārkāpumu.[96] Ārkārtas likviditātes atbalstam, ko NCB neatkarīgi un pilnībā pēc saviem ieskatiem sniedz maksātspējīgai kredītiestādei, pamatojoties uz valsts garantijas veidā sniegtu nodrošinājuma vērtspapīru, jāatbilst šādiem kritērijiem: 1) jānodrošina, ka NCB sniegtais kredīts ir ar iespējami īsāku termiņu; 2) jābūt sistēmiskās stabilitātes aspektu apdraudējumam; 3) nedrīkst būt šaubu par valsts garantijas juridisko spēkā esamību un realizējamību saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem; un 4) nedrīkst būt šaubu par valsts garantijas ekonomisko atbilstību – tai jāsedz gan aizdevumu pamatsumma, gan procentu maksājumi.[97]

Finansiāls atbalsts noregulējuma fondiem vai finanšu vienošanām un noguldījumu apdrošināšanas vai ieguldītāju kompensācijas sistēmām

NCB veiktā tāda noregulējuma fonda vai noguldījumu garantiju fonda finansēšana, kurš Līguma 123. panta 1. punkta izpratnē uzskatāms par "publisko tiesību subjektu", neatbilst monetārās finansēšanas aizliegumam. Struktūru uzskata par "publisko tiesību subjektu", ja tā atbilst šādām pazīmēm: a) tā izveidota konkrētam mērķim, lai apmierinātu sabiedrības vajadzības, neveicot ražošanu vai komercdarbību; b) tā ir juridiska persona un c) tā ir tieši atkarīga no Līguma 123. panta 1. punktā minētajām valsts sektora struktūrām. Tiek uzskatīts, ka tieša atkarība no šīm valsts sektora struktūrām pastāv gadījumos, kad tās ir iestādes galvenās finansētājas, vai tās veic iestādes pārvaldības uzraudzību, vai kam valdē, pārvaldē vai uzraudzības padomē vairāk nekā pusi locekļu ieceļ šīs valsts sektora struktūras.[98]

Pat ja finansējums netiek sniegts "publisko tiesību subjektam", jebkura noregulējuma fonda vai finansiālas vienošanās finansēšana neatbilst monetārās finansēšanas aizliegumam.[99] Ja NCB darbojas kā noregulējuma iestāde, tai nekādā gadījumā nevajadzētu uzņemties vai finansēt pagaidu finansējuma iestādes vai aktīvu pārvaldības struktūras saistības.[100] Šajā sakarā valsts tiesību aktiem skaidri jānorāda, ka NCB neuzņemsies vai nefinansēs šādu struktūru saistības.[101]

Direktīva par noguldījumu garantiju sistēmām[102] un Direktīva par ieguldītāju kompensācijas sistēmām[103] paredz, ka noguldījumu garantiju sistēmu un ieguldītāju kompensācijas sistēmu izmaksas jāsedz attiecīgi pašām kredītiestādēm un ieguldījumu sabiedrībām. Izņemot gadījumus, kad tiek finansēts "publisko tiesību subjekts", nacionālie tiesību akti, kas nosaka to, ka NCB finansē kredītiestādēm paredzētu valsts noguldījumu garantiju sistēmu vai ieguldījumu uzņēmumiem paredzētu valsts ieguldītāju kompensācijas sistēmu, nepārkāpj monetārās finansēšanas aizliegumu tikai tad, ja tas ir īstermiņa finansējums kā risinājums ārkārtas situācijās, kad pastāv sistēmiskās stabilitātes aspektu apdraudējums, un lēmumu pieņemšana būtu pēc NCB ieskatiem.[104] Konkrēti centrālo banku atbalsts noguldījumu garantiju sistēmām nedrīkst kļūt par sistemātisku priekšfinansēšanas operāciju.[105]

Fiskālā aģenta funkcija

Statūtu 21.2. pants nosaka, ka "ECB un valstu centrālās bankas var darboties kā .. fiskāli aģenti" "Savienības iestāžu vai struktūru, dalībvalstu valdību, reģionālu vai vietēju iestāžu vai citu publisku iestāžu, vai citu publisko tiesību subjektu vai publisku uzņēmumu vajadzībām". Statūtu 21.2. panta mērķis ir paskaidrot, ka pēc monetārās politikas jomas pilnvaru nodošanas Eurosistēmai NCB drīkst turpināt sniegt fiskālā aģenta pakalpojumu, ko centrālās bankas parasti nodrošina valdībām un citām valsts iestādēm, nepārkāpjot monetārās finansēšanas aizliegumu. Turklāt Regula (EK) Nr. 3603/93 nosaka vairākus nepārprotamus un konkrētus monetārās finansēšanas aizlieguma izņēmumus attiecībā uz fiskālā aģenta funkcijām: 1) atļauti dienas kredīti valsts sektoram ar nosacījumu, ka tie paliek ierobežoti ar dienu un ka pagarinājums nav iespējams;[106] 2) atļauta valsts sektora konta kreditēšana ar trešo personu izdotiem čekiem, pirms maksātāja banka ir debetēta, ja kopš čeka saņemšanas ir pagājis noteikts laika periods, kas atbilst attiecīgās NCB čeku iekasēšanas laikam, ar nosacījumu, ka novirzes, kas var rasties, ir izņēmums, ir niecīgas pēc lieluma un īstermiņā izlīdzinās;[107] un 3) atļauts turēt monētas, ko izdevis valsts sektors un kas kreditētas valsts sektoram, ja šo aktīvu vērtība ir mazāka par 10 % no apgrozībā esošajām monētām.[108]

Valsts tiesību aktiem par fiskālā aģenta funkciju kopumā jāatbilst ES tiesību normām un konkrēti – jāievēro monetārās finansēšanas aizliegums.[109] Ņemot vērā Statūtu 21.2. pantā ietverto skaidro norādi par fiskālo aģentu pakalpojumu sniegšanu, kas ir likumīga funkcija, ko tradicionāli pilda NCB, centrālo banku sniegtie fiskālā aģenta pakalpojumi nepārkāpj monetārās finansēšanas aizliegumu, ja šie pakalpojumi tiek sniegti tikai fiskālā aģenta funkciju jomā un nav uzskatāmi par centrālo banku veiktu valsts sektora saistību finansēšanu attiecībā uz trešām personām vai centrālo banku veiktu valsts sektora kreditēšanu, kas neatbilst Regulā (EK) Nr. 3603/93 konkrēti definētajiem izņēmumiem.[110] Valsts tiesību akti, kas ļauj NCB glabāt valdības noguldījumus un apkalpot valdības kontus, nerada bažas par monetārās finansēšanas aizlieguma ievērošanu, ja vien šie akti neļauj izsniegt aizdevumus, ieskaitot konta pārtēriņu uz nakti. Tomēr bažas par monetārās finansēšanas aizlieguma ievērošanu rastos, ja, piemēram, valsts tiesību akti pieļautu atlīdzību par noguldījumiem vai norēķinu konta atlikumiem, kas ir augstāka, nevis zemāka par tirgus procentu likmēm vai vienāda ar tām. Atlīdzība, kas ir augstāka nekā tirgus procentu likme, de facto ir aizdevums, kas ir pretrunā ar monetārās finansēšanas aizlieguma mērķi un tādējādi varētu to apdraudēt. Ir būtiski, lai jebkura atlīdzība par konta atlikumiem atspoguļotu tirgus raksturlielumus, un īpaši svarīgi ir korelēt noguldījumu atlīdzības likmi ar to termiņiem.[111] Turklāt, NCB sniedzot fiskālā aģenta pakalpojumus bez atlīdzības, nerodas bažas par monetāro finansēšanu, ja vien tie ir fiskālā aģenta pamatpakalpojumi.[112]

Privileģēta režīma aizliegums

Līguma 124. pants nosaka, ka "aizliegti ir visi pasākumi, kas nav pamatoti ar uzraudzības apsvērumiem un kas Savienības iestādēm un struktūrām, dalībvalstu valdībām, reģionālām, vietējām vai citām publiskām iestādēm, vai citiem publisko tiesību subjektiem vai publiskiem uzņēmumiem paredz privileģētu režīmu attiecībās ar finanšu iestādēm." Attiecībā uz monetārās finansēšanas aizliegumu privileģētā režīma aizlieguma mērķis ir mudināt dalībvalstis īstenot pārdomātu budžeta politiku, nepieļaujot to, ka (valsts budžeta deficīta monetārā finansēšana vai) valsts iestāžu privileģēta piekļuve finanšu tirgiem novestu pie pārmērīga parāda līmeņa vai dalībvalstu pārmērīga budžeta deficīta.[113]

Saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 3604/93[114] 1. panta 1. punktu ar privileģētu režīmu saprot jebkuru normatīvo aktu vai citu saistošu tiesību aktu, kurš pieņemts, īstenojot valsts varu, un kurš: a) uzliek par pienākumu finanšu iestādēm iegādāties vai turēt ES iestāžu vai struktūru, centrālo valdību, reģionālo, vietējo vai citu publisko iestāžu, citu publisko tiesību subjektu vai dalībvalstu valsts uzņēmumu saistības vai b) piešķir nodokļu priekšrocības, ko var izmantot tikai finanšu iestādes, vai finanšu priekšrocības, kuras neatbilst tirgus ekonomikas principiem, lai iedrošinātu minētās iestādes iegādāties vai turēt šādas saistības.

NCB kā valsts iestādes nedrīkst veikt pasākumus, kas valsts sektoram nodrošina privileģētu režīmu attiecībās ar finanšu iestādēm, ja šādi pasākumi nav balstīti uz prudenciāliem apsvērumiem. Turklāt NCB ieviestos noteikumus par parāda instrumentu mobilizāciju vai ieķīlāšanu nedrīkst izmantot, lai apietu privileģēta režīma aizliegumu.[115] Dalībvalstu tiesību akti šajā jomā nedrīkst noteikt šādu privileģētu režīmu.

Regulas (EK) Nr. 3604/93 2. pantā "uzraudzības apsvērumi" definēti kā tādi, "kas pamatojas uz dalībvalstu normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kuri balstās uz EK tiesību aktiem vai tiem atbilst un kuri ir paredzēti, lai veicinātu finanšu iestāžu stiprumu tā, lai stiprinātu finanšu sistēmas stabilitāti kopumā un šo iestāžu klientu aizsardzību." Prudenciālo apsvērumu mērķis ir nodrošināt, lai bankas saglabātu savu maksātspēju attiecībā pret saviem noguldītājiem.[116] Prudenciālās uzraudzības jomā ES sekundārie tiesību akti nosaka vairākas prasības, lai nodrošinātu kredītiestāžu stabilitāti.[117] "Kredītiestāde" ir definēta kā uzņēmums, kas pieņem noguldījumus un citus atmaksājamus līdzekļus no klientiem un savā vārdā piešķir aizdevumus.[118] Turklāt kredītiestādes parasti tiek sauktas par "bankām", un tām nepieciešama kompetentas dalībvalsts iestādes atļauja sniegt pakalpojumus.[119]

Lai gan obligātās rezerves varētu uzskatīt par daļu no prudenciālajām prasībām, tās ir daļa no NCB darbības regulējuma un vairākumā valstu, t. sk. eurozonā, tiek izmantotas kā monetārās politikas instruments.[120] Šajā sakarā Pamatnostādnes ECB/2014/60[121] I pielikuma 2. punkts nosaka, ka Eurosistēmas obligāto rezervju sistēmas galvenie mērķi ir naudas tirgus procentu likmju stabilizēšana un strukturāla likviditātes deficīta radīšana vai palielināšana.[122] ECB pieprasa eurozonas kredītiestādēm turēt obligātās rezerves (noguldījumu veidā) kontā savā NCB.[123]

Šis ziņojums aplūko gan nacionālo tiesību aktu, gan NCB pieņemto noteikumu un NCB statūtu atbilstību Līgumā noteiktajam privileģēta režīma aizliegumam. Tomēr šis ziņojums neskar vērtējumu par to, vai dalībvalstu likumi, noteikumi, nolikumi vai administratīvie akti, aizbildinoties ar prudenciālajiem apsvērumiem, netiek izmantoti, lai apietu privileģēta režīma aizliegumu. Šāds vērtējums pārsniedz šā ziņojuma piemērošanas jomu.

2.2.6. Euro vienota rakstība

Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 4. punktā noteikts, ka "Savienība izveido ekonomisko un monetāro savienību, kuras valūta ir euro". Līguma tekstos visās nacionālajās valodās, kurās izmanto latīņu alfabētu, euro nosaukums vienskaitļa nominatīvā konsekventi lietots kā "euro". Tekstā, kas rakstīts, izmantojot grieķu alfabētu, euro rakstība ir "ευρώ", un tekstā, kas rakstīts, izmantojot kirilicu, euro rakstība ir "eвpo".[124] Atbilstoši tam Padomes 1998. gada 3. maija Regulā (EK) Nr. 974/98 par euro ieviešanu[125] skaidri norādīts, ka vienotās valūtas nosaukumam visās oficiālajās ES valodās jābūt vienādam, ņemot vērā atšķirīgu alfabētu pastāvēšanu. Tādējādi Līgumi nosaka vārda "euro" vienotu rakstību vienskaitļa nominatīvā visos ES un nacionālajos tiesību aktos, ņemot vērā atšķirīgu alfabētu pastāvēšanu.

Pamatojoties uz ES ekskluzīvo kompetenci noteikt vienotās valūtas nosaukumu, jebkādas novirzes no šā noteikuma neatbilst Līgumiem un ir jānovērš.[126] Lai gan šis princips attiecas uz visiem nacionālajiem tiesību aktiem, vērtējums valstīm veltītajās nodaļās attiecas uz NCB statūtiem un euro ieviešanas tiesību aktiem.

2.2.7. NCB tiesiskā integrācija Eurosistēmā

Nacionālo tiesību aktu (īpaši NCB statūtu, bet arī citu tiesību aktu) noteikumi, kas varētu kavēt ar Eurosistēmu saistīto uzdevumu vai ECB lēmumu izpildi, traucēs Eurosistēmas efektīvu darbību, kad attiecīgā dalībvalsts būs ieviesusi euro. Tāpēc jāveic nacionālo tiesību aktu pielāgošana, lai attiecībā uz uzdevumiem, kas saistīti ar Eurosistēmu, nodrošinātu atbilstību Līgumam un Statūtiem. Lai ievērotu Līguma 131. panta noteikumus, nacionālie tiesību akti bija jāpielāgo, lai nodrošinātu to atbilstību līdz ECBS izveidošanas dienai (attiecībā uz Zviedriju) un līdz 2004. gada 1. maijam, 2007. gada 1. janvārim un 2013. gada 1. jūlijam (attiecībā uz dalībvalstīm, kas pievienojās ES šajos datumos). Taču statūtu prasībām attiecībā uz kādas NCB pilnīgu tiesisko integrāciju Eurosistēmā jāstājas spēkā tikai tajā brīdī, kad tiek īstenota pilnīga integrācija, t. i., datumā, kad dalībvalsts, uz kuru attiecas izņēmums, ievieš euro.

Galvenās šajā ziņojumā izvērtētās jomas ir tās, kurās statūtu noteikumi varētu kavēt NCB izpildīt Eurosistēmas prasības. Tie ietver noteikumus, kuri: a) varētu kavēt NCB piedalīšanos ECB lēmējinstitūciju noteiktās vienotās monetārās politikas īstenošanā vai b) varētu aizkavēt NCB prezidenta kā ECB Padomes locekļa pienākumu izpildi, vai c) neievēro ECB prerogatīvas, vai d) neatzīst, ka ekskluzīvā kompetence ar ECBS saistītos uzdevumos dalībvalstīs, kuru valūta ir euro, neatgriezeniski uzticēta Savienībai,[127] vai e) saskaņā ar kuriem NCB, pildot ar ECBS saistītu uzdevumu izpildi, ir saistoši valsts iestāžu lēmumi, kas konfliktē ar ECB tiesību aktiem. Atsevišķi analizēti ekonomiskās politikas mērķi, uzdevumi, finanšu noteikumi, valūtas kursa politika un starptautiskā sadarbība. Visbeidzot tiek minētas citas jomas, kurās NCB statūtos varētu būt nepieciešami pielāgojumi.

Ekonomiskās politikas mērķi

Pilnīgai NCB integrācijai Eurosistēmā nepieciešama NCB statūtos izvirzīto mērķu atbilstība ECBS mērķiem, kas noteikti Statūtu 2. pantā. Tas citstarp nozīmē, ka statūtos noteiktie mērķi ar "nacionālām īpatnībām" jāpielāgo, piemēram, gadījumos, kad statūtu noteikumi attiecas uz pienākumu īstenot monetāro politiku attiecīgās dalībvalsts vispārējās ekonomiskās politikas ietvaros. Turklāt, lai veicinātu Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā noteikto ES mērķu sasniegšanu, kas pati par sevi ir mērķis, kurš nedrīkst ierobežot cenu stabilitātes mērķi, NCB sekundārajiem mērķiem jābūt saskaņotiem ar tās pienākumu atbalstīt ES vispārējo ekonomisko politiku un tie nedrīkst traucēt šā pienākuma izpildi.[128]

Uzdevumi

Tādas dalībvalsts, kuras valūta ir euro, NCB uzdevumi galvenokārt noteikti Līgumā un Statūtos, ņemot vērā NCB kā Eurosistēmas neatņemamas sastāvdaļas statusu. Lai nodrošinātu atbilstību Līguma 131. pantam, NCB statūtos ietvertie noteikumi attiecībā uz uzdevumiem jāsalīdzina ar attiecīgajiem Līguma un Statūtu noteikumiem un jebkuras neatbilstības jānovērš.[129] Tas attiecas uz ikvienu noteikumu, kas pēc euro ieviešanas un integrācijas Eurosistēmā kavētu ar ECBS saistītu uzdevumu izpildi, īpaši uz noteikumiem, kuros netiek atzītas ECBS pilnvaras atbilstoši Statūtu IV nodaļai.

Visos nacionālo tiesību aktu noteikumos par monetāro politiku jāievēro princips, ka ES monetārā politika jāīsteno ar Eurosistēmas starpniecību.[130] NCB statūti var ietvert noteikumus attiecībā uz monetārās politikas instrumentiem. Šādiem noteikumiem jābūt salīdzināmiem ar Līgumā un Statūtos ietvertajiem noteikumiem, un jebkura neatbilstība jānovērš, lai nodrošinātu atbilstību Līguma 131. pantam.

Fiskālo norišu monitorings ir uzdevums, ko NCB regulāri veic, lai pienācīgi novērtētu nostāju, kāda jāpauž monetārajā politikā. NCB arī var sniegt savu viedokli par attiecīgajām fiskālajām norisēm, balstoties uz savu monitoringa aktivitāti un ieteikumu neatkarību, ar mērķi dot ieguldījumu Eiropas monetārās savienības pienācīgā funkcionēšanā. NCB monetārās politikas vajadzībām veiktajam fiskālo norišu monitoringam būtu jābalstās uz pilnīgu piekļuvi visiem nepieciešamajiem valsts finanšu datiem. Līdz ar to NCB būtu jānodrošina beznosacījumu, savlaicīga un automātiska piekļuve visai nepieciešamajai valsts finanšu statistikai. Taču NCB lomai nevajadzētu pārsniegt monitoringa aktivitāšu robežas, kuras nosaka tās pilnvaras īstenot monetāro politiku vai kuras ir saistītas (tieši vai netieši) ar tās pilnvarām īstenot monetāro politiku.[131] Oficiālas NCB piešķirtas pilnvaras izvērtēt prognozes un fiskālās norises nozīmē uzticēt šai NCB fiskālās politikas veidošanas funkciju (un attiecīgi atbildību par to), kas var radīt risku mazināt Eurosistēmas monetārās politikas pilnvaru īstenošanu un šīs NCB neatkarību.[132]

Finanšu tirgu satricinājuma risināšanas nacionālās likumdošanas iniciatīvu kontekstā ECB norādījusi, ka jāizvairās no jebkādiem eurozonas naudas tirgus nacionālo segmentu kropļojumiem, jo tas varētu pasliktināt vienotās monetārās politikas īstenošanu. Tas īpaši attiecas uz valsts garantiju izsniegšanu starpbanku noguldījumu nodrošināšanai.[133]

Dalībvalstīm jānodrošina, ka nacionālajiem likumdošanas pasākumiem attiecībā uz uzņēmumu vai profesionāļu likviditātes problēmām, piemēram, to parādiem finanšu iestādēm, nav negatīvas ietekmes uz tirgus likviditāti. Šādi pasākumi nedrīkst būt pretrunā ar atvērta tirgus ekonomikas principu, kas atspoguļots Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā, jo tie var kavēt kredītu plūsmu, būtiski ietekmēt finanšu iestāžu un tirgu stabilitāti un tādējādi arī Eurosistēmas uzdevumu izpildi.[134]

Nacionālo tiesību aktu noteikumos, kas NCB piešķir ekskluzīvas tiesības emitēt banknotes, jāatzīst, ka tad, kad ieviests euro, ECB Padomei ir ekskluzīvas tiesības atļaut euro banknošu emisiju saskaņā ar Līguma 128. panta 1. punktu un Statūtu 16. pantu,[135] bet tiesības emitēt euro banknotes ir ECB un NCB. Pēc euro ieviešanas nacionālo tiesību aktu noteikumi, kas dod valdībai tiesības ietekmēt tādus jautājumus kā, piemēram, banknošu nominālvērtība, izgatavošana, apjoms vai izņemšana no apgrozības, jāatceļ vai tajos jāatzīst ECB pilnvaras attiecībā uz euro banknotēm, kā norādīts Līguma un Statūtu noteikumos. Neatkarīgi no atbildības sadalījuma starp valdībām un NCB attiecībā uz monētām attiecīgajos noteikumos jānosaka ECB pilnvaras apstiprināt euro monētu emisijas apjomu pēc euro ieviešanas. Dalībvalsts nedrīkst uzskatīt apgrozībā esošo naudu par tās NCB parādu šīs dalībvalsts valdībai, jo tas grautu vienotās valūtas koncepciju un būtu pretrunā ar Eurosistēmas tiesiskās integrācijas prasībām.[136]

Katra dalībvalsts, kas ieviesusi euro un kas nepārskaita oficiālās ārējās rezerves[137] uz savu NCB, pārkāpj Līgumā noteikto ārējo rezervju pārvaldības prasību[138]. Turklāt trešās personas, piemēram, valdības vai parlamenta, tiesības ietekmēt kādas NCB lēmumus attiecībā uz oficiālo ārējo rezervju pārvaldību ir pretrunā ar Līguma 127. panta 2. punkta trešo ievilkumu. Turklāt NCB jānodrošina ECB ārējo rezervju aktīvi proporcionāli to daļām ECB parakstītajā kapitālā. Tas nozīmē, ka nedrīkst būt juridisku šķēršļu tam, lai NCB pārskaitītu ārējo rezervju aktīvus uz ECB.

Lai gan noteikumi, kas pieņemti saskaņā ar Statūtu 34.1. pantu statistikas jomā, nepiešķir nekādas tiesības un neuzliek nekādas saistības dalībvalstīm, kuras nav ieviesušas euro, statistikas jomā Statūtu 5. pants, kas regulē statistiskās informācijas vākšanu, attiecas uz visām dalībvalstīm neatkarīgi no tā, vai tās ir ieviesušas euro. Līdz ar to tām dalībvalstīm, kuru valūta nav euro, ir pienākums izveidot un ieviest valsts līmenī visus pasākumus, kādus tās uzskata par atbilstošiem, lai savāktu statistisko informāciju, kas nepieciešama, lai izpildītu ECB statistikas pārskatu sniegšanas prasības[139] un laikus sagatavotu statistikas jomu tam, lai kļūtu par dalībvalstīm, kuru valūta ir euro.[140] Nacionālajiem tiesību aktiem, kas nosaka NCB un nacionālo statistikas iestāžu sadarbības regulējumu, jāgarantē, ka NCB neatkarīgi veic uzdevumus, kas tām noteikti ECBS statistikas regulējumā.[141]

Finanšu noteikumi

Statūtu finanšu noteikumi ietver finanšu pārskatu,[142] revīziju,[143] kapitāla parakstīšanas,[144] ārvalstu valūtas rezervju aktīvu pārskaitīšanas[145] un monetāro ienākumu sadales noteikumus.[146] NCB jāspēj pildīt šajos noteikumos paredzētos pienākumus, tāpēc jāatceļ jebkādi nesaderīgi nacionālie noteikumi.[147]

Valūtas kursa politika

Dalībvalsts, uz kuru attiecas izņēmums, var saglabāt nacionālos tiesību aktus, kas paredz, ka valdība ir atbildīga par dalībvalsts valūtas kursa politiku, nosakot NCB konsultatīvas un/vai izpildu funkcijas. Tomēr līdz brīdim, kad dalībvalsts ievieš euro, šādiem tiesību aktiem jau jāatspoguļo tas, ka atbildība par eurozonas valūtas kursa politiku nodota ES līmenī saskaņā ar Līguma 138. un 219. pantu.

Starptautiskā sadarbība

Lai ieviestu euro, nacionālajiem tiesību aktiem jāatbilst Statūtu 6.1. pantam, kas nosaka, ka ECB izlemj, kā ECBS tiek pārstāvēta starptautiskās sadarbības jomā, kas ietver Eurosistēmai uzticētos uzdevumus. Valstu tiesību aktos, kuri ļauj NCB piedalīties starptautiskajās monetārajās iestādēs, jānosaka, ka šādai dalībai nepieciešama ECB piekrišana (Statūtu 6.2. pants).

Dažādi

Papildus minētajiem jautājumiem attiecībā uz dažām dalībvalstīm ir citas jomas, kurās jāpielāgo valstu noteikumi (piemēram, klīringa un maksājumu sistēmu un informācijas apmaiņas jomā).

3. Ekonomiskās konverģences stāvoklis

Šajā nodaļā sniegts horizontāls pārskats. Daži vispārējam novērtējumam būtiski faktori nav aplūkoti šeit, bet 4. un 5. nodaļā.

Kopš ECB 2022. gada Konverģences ziņojuma publicēšanas panākts neliels progress attiecībā uz konverģences kritērijiem. Tas atspoguļo sarežģītos ekonomiskos apstākļus. Visās sešās šajā ziņojumā aplūkotajās valstīs SPCI inflācija pārsniedz atsauces vērtību, un piecās valstīs tā būtiski pārsniedz atsauces vērtību (3.1. tabula). Kopš 2022. gada aprīļa 12 mēnešu ilgtermiņa procentu likmju starpības vidējie rādītāji salīdzinājumā ar eurozonu vienā valstī palielinājušies, četrās samazinājušies, bet vienā valstī saglabājušies nemainīgi. Tāpat kā 2022. gadā trīs valstis neatbilst ilgtermiņa procentu likmju kritērijam, jo tas pārsniedz atsauces vērtību. Vairāku šajā ziņojumā vērtēto valstu valūtas kurss attiecībā pret euro dažos pēdējos gados būtiski svārstījies. Vairākumā valstu valsts finanses pēc Covid-19 pandēmijas uzlabojās, jo to tautsaimniecība atveseļojās un ar pandēmiju saistītie atbalsta pasākumi tika pakāpeniski pārtraukti. Tomēr vairākumā gadījumu valsts budžeta deficīts un parāda rādītāji joprojām pārsniedz līmeni, kāds bija pirms pandēmijas. To daļēji noteica Krievijas kara pret Ukrainu ekonomiskā ietekme un fiskālās politikas pasākumi, kuri veikti, reaģējot uz augstajām enerģijas cenām, ko noteica šā kara ietekme.

3.1. tabula.

Konverģences ekonomisko rādītāju kopsavilkuma tabula

Cenu stabilitāte

Valdības budžeta norises un iespēju aplēses

Valūtas kurss

SPCI inflācija1

Valsts ar pārmērīgu budžeta deficītu2,3

Valdības budžeta pārpalikums (+)/deficīts (–)4

Valdības parāds4

Valūta, kas piedalās VKM II3

Valūtas kurss attiecībā pret euro5

Ilgtermiņa procentu likme6

Bulgārija

2022

13.0

–2.9

22.6

0.0

1.5

2023

8.6

–1.9

23.1

0.0

3.8

2024

5.1

–2.8

24.8

0.0

4.0

Čehija

2022

14.8

–3.2

44.2

4.2

4.3

2023

12.0

–3.7

44.0

2.3

4.4

2024

6.3

–2.4

45.2

–4.2

4.2

Ungārija

2022

15.3

–6.2

74.1

–9.1

7.6

2023

17.0

–6.7

73.5

2.4

7.5

2024

8.4

–5.4

74.3

–2.0

6.8

Polija

2022

13.2

–3.4

49.2

–2.6

6.1

2023

10.9

–5.1

49.6

3.1

5.8

2024

6.1

–5.4

53.7

4.9

5.6

Rumānija

2022

12.0

–6.3

47.5

–0.2

7.5

2023

9.7

–6.6

48.8

–0.3

6.7

2024

7.6

–6.9

50.9

–0.6

6.4

Zviedrija

2022

8.1

1.2

33.2

–4.8

1.5

2023

5.9

–0.6

31.2

–8.0

2.5

2024

3.6

–1.4

32.0

0.7

2.5

Atsauces vērtība7

3.3

–3.0

60.0

4.8

Avoti: Eiropas Komisija (Eurostat, Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorāts) un Eiropas Centrālo banku sistēma.
1) Gada vidējās pārmaiņas (%). 2024. gada dati attiecas uz periodu no 2023. gada jūnija līdz 2024. gada maijam.
2) Norāda, vai uz valsti konkrētajā gadā vismaz kādu laiku attiecies ES Padomes lēmums par pārmērīga budžeta deficīta esamību.
3) Informācija par 2024. gadu attiecas uz periodu līdz statistisko datu iesniegšanas beigu termiņam (2024. gada 19. jūnijs).
4) % no IKP. 2024. gada dati iegūti no Eiropas Komisijas 2024. gada pavasara ekonomiskās prognozes.
5) Pārmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu (%). Pozitīvs (negatīvs) skaitlis norāda uz kursa kāpumu (kritumu) attiecībā pret euro. 2024. gada dati attiecas uz periodu no 2024. gada 1. janvāra līdz 2024. gada 19. jūnijam.
6) Gada vidējā procentu likme. 2024. gada dati attiecas uz periodu no 2023. gada jūnija līdz 2024. gada maijam.
7) SPCI inflācijas un ilgtermiņa procentu likmju atsauces vērtības attiecas uz periodu no 2023. gada jūnija līdz 2024. gada maijam. Valdības budžeta bilances un parāda atsauces vērtības noteiktas Līguma 126. panta 2. punktā un saistītajā 12. protokolā par pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru.

Pēdējo divu gadu laikā ES skārušas Krievijas iebrukuma Ukrainā radītās ekonomiskās sekas, kuras izraisīja būtisku ekonomiskās aktivitātes samazināšanos un strauju inflācijas kāpumu. Kopš 2022. gada sākuma Krievijas karš pret Ukrainu nelabvēlīgi ietekmējis ekonomisko aktivitāti aplūkotajās valstīs. To noteikusi ar karu saistītā nenoteiktība, tirdzniecības un piegādes ķēžu traucējumi, kā arī uzņēmēju un patērētāju konfidences pasliktināšanās. Vienlaikus enerģijas un izejvielu cenu straujais kāpums mazināja pieprasījumu un kavēja ražošanu. Ņemot vērā aplūkoto Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstu augsto ražošanas energoietilpību, ekonomisko atvērtību un integrāciju globālajās piegādes ķēdēs, kā arī to tirdzniecību ar Krieviju un finanšu riska darījumus ar Krieviju, tās īpaši spēcīgi skārusi kara radītā ekonomiskā ietekme (sk. arī 3.1. iedaļu). Turklāt monetārās politikas stingrības palielināšana, kas lielākajā daļā aplūkoto valstu sākās agrāk nekā eurozonā, nelabvēlīgi ietekmējusi ekonomisko aktivitāti. Īpaši spēcīgi tā skāra Čehiju, Ungāriju un Zviedriju, kuru tautsaimniecība 2023. gadā kopumā saruka. Tajā pašā gadā Polijā bija vērojama vāja izaugsme, savukārt Bulgārijas un Rumānijas tautsaimniecība joprojām bija nedaudz stabilāka, tai palielinoties aptuveni par 2 % samērā spēcīga iekšzemes pieprasījuma ietekmē.

Gaidāms, ka ekonomiskā aktivitāte visās aplūkotajās valstīs tuvākajā laikā nostiprināsies, tomēr ģeopolitiskā spriedze aizēno to tautsaimniecības perspektīvas. Gaidāms, ka kopš 2023. gada sākuma vērotā cenu spiediena un piegādes problēmu mazināšanās, kā arī noskaņojuma uzlabošanās un noturīgi darba tirgi 2024. gadā veicinās aplūkoto valstu tautsaimniecības atveseļošanos. Vienlaikus ekonomisko aktivitāti joprojām mazinās stingri finansēšanas nosacījumi un nenoteiktība. Nenoteiktības galvenais cēlonis ir ģeopolitiskā spriedze, kas var pastiprināt fragmentācijas tendences, potenciāli vēl vairāk traucējot tirdzniecību un investīciju plūsmas, kā arī palielinot riska uztveri. Pēdējos gados vērotā cenu konkurētspējas mazināšanās vairākumā aplūkoto valstu un inflācijas tendenču nenoteiktība aizēno ekonomisko perspektīvu.

Pēdējo gadu desmitu laikā aplūkotās Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstis guvušas panākumus attiecībā uz reālu konverģenci ar eurozonas vidējo rādītāju. Šajās valstīs kopš 1999. gada būtiski samazinājusies reālā IKP uz vienu iedzīvotāju starpība ar eurozonas vidējo rādītāju (3.1. att.). Tomēr dažās valstīs izlīdzināšanās process kopš 2019. gada ir apstājies vai pat samazinājies, īpaši Čehijā, kur no 2019. gada beigām līdz 2023. gada pavasarim bija vērojams būtisks reālā valūtas kursa kāpums. Vienlaikus pastāv būtiska makroekonomiskā un finansiālā ievainojamība, kuras pakāpe katrā valstī ir atšķirīga. Ja šāda ievainojamība netiks atbilstīgi novērsta, tā, visticamāk, pakļaus valstis nelabvēlīgiem ārējiem šokiem un ilgtermiņā palēninās to konverģences procesu. Daži galvenie izaicinājumi, kas saistīti ar šo valstu reālo ilgtermiņa konverģenci, ir šādi: 1) mainīga un nenoteikta ģeopolitiskā vide, kas varētu ietekmēt tirdzniecību un ieguldījumu plūsmas ne tikai tuvākajā laikā, bet arī veidot ilgtermiņa ražošanas tendences; 2) rūpniecisko struktūru maiņa, kas parasti rada problēmas valstīs, kurās notiek pāreja no vidēja ienākumu līmeņa uz augstu ienākumu līmeni; 3) pastāvīgs darbaspēka trūkums un nelabvēlīgas demogrāfiskās norises, īpaši augsti kvalificētu darbinieku aizplūde; 4) ierobežoti panākumi pārvaldības kvalitātes, institucionālo spēju un uzņēmējdarbības vides uzlabošanā.

3.1. attēls

Reālais IKP uz vienu iedzīvotāju

a) Salīdzinājumā ar eurozonas vidējo rādītāju

b) Sākotnējais līmenis 1999. gadā salīdzinājumā ar turpmākajām pārmaiņām attiecībā pret eurozonas vidējo rādītāju

(indekss: eurozona = 100)

(indekss: eurozona = 100; x ass: 1999. gada līmenis; y ass: līmeņa pārmaiņas procentpunktos, 1999–2023)

Avoti: Eiropas Komisija (Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorāts) un ECB aprēķini.
Piezīmes. Balstīts uz reālo IKP uz vienu iedzīvotāju pirktspējas standarta izteiksmē. Attēla b) panelī sarkanie punkti attēlo aplūkotās valstis; zaļie punkti – valstis, kuras pievienojās eurozonai, sākot ar 2003. gadu; gaiši zilie punkti – valstis, kuras pievienojās eurozonai pirms 2003. gada; pelēkie punkti – Dāniju. Īrija nav iekļauta, jo 2015. gadā izņēmuma kārtā tika pārskatīts IKP, kas neatspoguļoja faktisko ekonomiskās aktivitātes kāpumu. Nav ietverta arī Luksemburga, jo tās IKP uz vienu iedzīvotāju aprēķinus kropļo lielais pārrobežu darbinieku skaits.

Cenu stabilitātes kritērijs – 12 mēnešu vidējā inflācija – pārsniedza atsauces vērtību 3.3 % visās sešās šajā ziņojumā vērtētajās valstīs (3.2. att.). Bulgārijā, Čehijā, Ungārijā, Polijā un Rumānijā inflācija būtiski pārsniedza atsauces vērtību, bet Zviedrijā – tikai nedaudz. 2022. gada Konverģences ziņojuma laikā Bulgārijā, Čehijā, Ungārijā, Polijā un Rumānijā inflācija arī būtiski pārsniedza tajā laikā piemērojamo atsauces vērtību (4.9 %).

3.2. attēls

SPCI inflācija

(gada vidējās pārmaiņas; %)

Avots: Eurostat.

Šā ziņojuma publicēšanas laikā uz Rumāniju attiecas ES Padomes lēmums par pārmērīga budžeta deficīta esamību. Turklāt Eiropas Komisija 2024. gada jūnijā secināja, ka Ungārija un Polija nav izpildījušas Stabilitātes un izaugsmes pakta deficīta kritēriju. Pēc pandēmijas laikā vērotā straujā kāpuma budžeta deficīts lielākoties samazinājās, bet joprojām visās valstīs (izņemot Zviedriju) 2023. gadā bija augsts. Salīdzinājumā ar 2022. gada Konverģences ziņojumu budžeta bilance četrās no aplūkotajām valstīm uzlabojās, bet Polijā būtiski pasliktinājās un mazākā mērā – Zviedrijā. 2023. gadā budžeta deficīts pārsniedza atsauces vērtību četrās no aplūkotajām valstīm: Ungārijā un Rumānijā tas bija ievērojami augstāks par atsauces vērtību (attiecīgi 6.7 % un 6.6 % no IKP), Polijā – būtiski augstāks (5.1 % no IKP) un Čehijā – augstāks par atsauces vērtību (3.7 % no IKP) (3.3. att.). Saskaņā ar Eiropas Komisijas 2024. gada pavasara ekonomikas prognozi gaidāms, ka 2024. gadā četrās valstīs budžeta deficīta attiecība pret IKP pasliktināsies, un Ungārijā, Polijā un Rumānijā tā joprojām pārsniegs atsauces vērtību (3 % no IKP). Gaidāms, ka 2025. gadā budžeta bilance uzlabosies četrās no aplūkotajām valstīm, bet prognozēts, ka Ungārijā, Polijā un Rumānijā tā joprojām pārsniegs atsauces vērtību. Parāda rādītājs 2023. gadā gan Bulgārijā, gan Zviedrijā bija būtiski zemāks par atsauces vērtību (3.4. att.). Čehijā, Polijā un Rumānijā tas bija zemāks par atsauces vērtību (40–50 % no IKP). Ungārija bija vienīgā no aplūkotajām valstīm, kurā valdības parāda attiecība pret IKP pārsniedza atsauces vērtību (60 % no IKP 2023. gadā). Datu pēdējā aktualizēšanas dienā uz Rumāniju joprojām attiecās ES Padomes lēmums par pārmērīga budžeta deficīta esamību. Pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra tika uzsākta 2020. gada aprīlī, un Eiropas Komisija 2024. gada jūnijā konstatēja, ka Rumānija nav novērsusi pārmērīgo budžeta deficītu. Vienlaikus Komisija arī secināja, ka Stabilitātes un izaugsmes pakta valdības budžeta deficīta kritērijs nav izpildīts ne Ungārijā, ne Polijā, pamatojoties uz 2023. gada rezultātiem un plānoto deficītu 2024. gadā. Tāpēc Komisija paziņoja par nodomu 2024. gada jūlijā ierosināt ES Padomei saskaņā ar Līguma 126. panta 6. punktu pieņemt lēmumu par pārmērīga budžeta deficīta esamību Ungārijā un Polijā.

3.3. attēls

Valdības budžeta pārpalikums (+) vai deficīts (–)

(% no IKP)

Avots: Eurostat.
Piezīme. 2021. gada dati kopš 2022. gada Konverģences ziņojuma publicēšanas nedaudz pārskatīti.

3.4. attēls

Valdības bruto parāds

(% no IKP)

Avots: Eurostat.
Piezīme. 2021. gada dati kopš 2022. gada Konverģences ziņojuma publicēšanas nedaudz pārskatīti.

Kas attiecas uz valūtas kursa kritēriju, šā ziņojuma publicēšanas brīdī tikai Bulgārijas leva piedalās valūtas kursa mehānismā (VKM II). Bulgārijas levu 2020. gada jūlijā iekļāva VKM II, tās centrālais kurss attiecībā pret euro bija 1.95583, un tas ir pakļauts ±15 % standarta svārstību koridoram. Bulgārija pievienojās VKM II ar jau izveidotu valūtas padomi, uzņemoties vienpusējas saistības un neradot ECB papildu pienākumus. Vienošanās par dalību VKM II pamatojās uz Bulgārijas valsts institūciju ciešu apņemšanos vairākās politikas jomās. Divu gadu atsauces periodā Bulgārijas leva nav novirzījusies no tās centrālā kursa. Pārējo valūtu, kuras nepiedalījās VKM II (izņemot nedaudz svārstīgo Rumānijas leju), svārstīgums bija samērā augsts. Čehijas krona, Rumānijas leja un Zviedrijas krona 2024. gada jūnijā salīdzinājumā ar 2022. gada jūniju bija vājākas nekā euro. Vienlaikus Ungārijas forints bija gandrīz tikpat spēcīgs, savukārt Polijas zlots bija spēcīgāks (3.5. att.).[148]

3.5. attēls

Divpusējie valūtas kursi attiecībā pret euro

(indekss: 2022. gada jūnija vidējais rādītājs = 100; dienas dati; 2022. gada 20. jūnijs–2024. gada 19. jūnijs)

Avots: ECB.
Piezīme. Virzība augšup (lejup) norāda uz valūtas kursa kāpumu (samazināšanos).

Attiecībā uz ilgtermiņa procentu likmju konverģenci trijās no sešām aplūkotajām valstīm ilgtermiņa procentu likmes bija augstākas par atsauces vērtību 4.8 % (3.6. att.). Procentu likmes bija augstākas par atsauces vērtību Polijā, Rumānijā un Ungārijā. Zemākā vērtība bija Zviedrijā. 2022. gada Konverģences ziņojumā ilgtermiņa procentu likmes Polijā un Ungārijā pārsniedza atsauces vērtību, kas tolaik bija 2.6 %, savukārt Rumānijā tās būtiski pārsniedza atsauces vērtību.

3.6. attēls

Ilgtermiņa procentu likmes

(%; gada vidējie rādītāji)

Avoti: Eurostat un ECB.

Apsverot atbilstību konverģences kritērijiem, būtiski ir pievērst uzmanību noturībai. Konverģences noturība jāpanāk ilgtermiņā, nevis tikai kādā noteiktā brīdī. Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) pirmie 10 gadi parādīja, ka vāji tautsaimniecības pamatrādītāji, pārmērīgi brīva makroekonomiskā nostāja, nepietiekama statistiskā kapacitāte valsts līmenī un pārāk optimistiskas gaidas attiecībā uz reālo ienākumu konverģenci rada riskus ne tikai attiecīgajās valstīs, bet arī apdraud eurozonas raitu darbību kopumā. Nākamie 10 gadi parādīja, ka ekonomiskā konverģence var radīt problēmas un prasīt daudz laika, ja sākotnējā makroekonomiskā nelīdzsvarotība ir liela, korekciju un reformu procesi – sarežģīti un/vai noturība pret negatīviem šokiem – vāja. Valsts iestādes ir atbildīgas par šo problēmu risināšanu, un tas pirmkārt un galvenokārt ir pašas valsts interesēs. Tāpat problēmu risināšana ir svarīga arī eurozonas raitai darbībai kopumā un īpaši monetārās politikas transmisijai. Atbilstība skaitliskajiem konverģences kritērijiem kādā brīdī pati par sevi vēl nav garantija raitām un labvēlīgām tautsaimniecības un finanšu norisēm eurozonas dalībvalstī nākotnē. Valstīm, kuras pievienojas eurozonai, tāpēc jāpierāda konverģences procesu noturība un sava spēja pildīt pastāvīgās saistības un risināt problēmas, ko ietver euro ieviešana, ņemot vērā, ka monetārā savienība nav fiskālā savienība un ka tādējādi riska dalīšanas mehānismi EMS ir ļoti ierobežoti.

Lai sasniegtu noturīgu konverģenci, daudzās aplūkotajās valstīs nepieciešamas paliekošas politikas korekcijas. Noturīgas konverģences priekšnoteikumi ietver makroekonomisko stabilitāti, uzņēmējdarbību veicinošu vidi, kas nosaka ekonomisko struktūru un valsts iestāžu darbības efektivitāti, un īpaši – stabila fiskālā politika. Lai pārvarētu makroekonomiskos šokus, ir būtiska liela preču un darba tirgus elastība. Nepieciešama stabilitātes kultūra, kurā noturīgas inflācijas gaidas palīdz nodrošināt cenu stabilitāti veicinošu vidi. Lai nodrošinātu efektīvu kapitāla un darbaspēka izmantošanu tautsaimniecībā un veicinātu produktivitātes kāpumu un ilgtermiņa ekonomisko izaugsmi, nepieciešami atvērta tirgus ekonomikas, kurā valda brīva konkurence, nosacījumi. Lai panāktu ekonomiskās attīstības ciklu sinhronizāciju, vajadzīga augsta ekonomiskās integrācijas pakāpe ar eurozonu. Turklāt jāīsteno atbilstoša makrouzraudzības politika, lai novērstu makroekonomiskās un finansiālās nelīdzsvarotības veidošanos, piemēram, pārmērīgu aktīvu cenu kāpumu un sociāli dārgus kreditēšanas lēciena un krituma ciklus. Jābūt ieviestam arī pienācīgam finanšu iestāžu uzraudzības regulējumam. Valstīm, kuras makroekonomiskās nelīdzsvarotības novēršanas procedūras kontekstā pakļautas Eiropas Komisijas veiktajam padziļinātajam pārskatam, ir svarīgi novērst konstatēto tautsaimniecības nelīdzsvarotību. Visbeidzot, institucionālās vides stiprums, t. sk. valsts spēja veikt ekonomiskās korekcijas un īstenot stabilu strukturālo politiku, ir viens no galvenajiem ekonomiskās integrācijas un konverģences nodrošināšanas faktoriem. Nākamās paaudzes ES (NPES) pasākumu pakete sniedz unikālu iespēju paātrināt konverģences procesu eurozonā, un efektīvai un lietderīgai investīciju plānu un reformu īstenošanai ir izšķiroša nozīme panākumu gūšanā.

3.1. Cenu stabilitātes kritērijs

2024. gada maijā piecās no sešām aplūkotajām valstīm cenu stabilitātes kritērijs – 12 mēnešu vidējā inflācija – bija daudz augstāka par atsauces vērtību (3.3 %). Inflācijas strauju palielināšanos 2021. gadā noteica galvenokārt bāzes efekti, straujš enerģijas cenu kāpums, pandēmijas izraisītās piegādes problēmas un krass globālā preču pieprasījuma pieaugums. Kopš 2022. gada sākuma Krievijas karš pret Ukrainu pastiprinājis inflācijas spiedienu, ko nosaka augstākas enerģijas un izejvielu cenas un palielinātā spriedze jau tā saspringtajās piegādes ķēdēs. Tāpēc inflācija visās aplūkotajās valstīs 2022. gadā turpināja palielināties (lai arī dažādā apmērā), ko daļēji noteica iekšpolitika. Kopš 2022. gada Konverģences ziņojuma publicēšanas inflācijas dinamika bija līdzīga vairākumā aplūkoto valstu. No 2023. gada jūnija līdz 2024. gada maijam inflācija būtiski samazinājās visās valstīs, bet Bulgārijā, Čehijā, Ungārijā, Polijā un Rumānijā tā bija augstāka nekā Zviedrijā, tam galvenokārt atspoguļojot lielāku neaizsargātību pret nesenajiem nelabvēlīgajiem globālajiem šokiem, kā arī darbaspēka piedāvājuma ierobežotību šajās valstīs. Šo iemeslu dēļ piecās minētajās valstīs inflācija būtiski pārsniedza atsauces vērtību, bet Zviedrijā – tikai nedaudz.

Ilgāka termiņa cenu dinamika atspoguļojusi svārstīgo makroekonomisko vidi, īpaši dažu pēdējo gadu laikā. Pēdējos 10 gados gan vidējā inflācija, gan tās svārstīgums vērtētajās valstīs bijis būtiski atšķirīgs (3.7. att.). Šajā periodā vidējā inflācija visās aplūkotajās valstīs pastāvīgi bija augstāka nekā eurozonā. Sākotnēji (no 2014. gada līdz 2016. gadam) inflācija visās šajās valstīs bija zema, tam galvenokārt atspoguļojot pasaules izejvielu cenu norises, zemu importa cenu inflācijas spiedienu un ilgstoši neizmantotu jaudu dažās valstīs, administratīvi regulējamo cenu un netiešo nodokļu samazinājumu, kā arī nominālā efektīvā valūtas kursa nostiprināšanos. Šādos apstākļos būtiski mazinājās monetārās politikas nosacījumu stingrība. Ar 2017. gadu inflācijas pieauguma temps paātrinājās. To noteica ekonomiskās aktivitātes pastiprināšanās, spēcīgs iekšzemes pieprasījums, arvien saspringtāki darba tirgus apstākļi un enerģijas un izejvielu cenu kāpums, tiem veicinot stingrākas monetārās politikas nostājas ieviešanu dažās aplūkotajās valstīs. Pandēmijas uzliesmojums 2020. gadā izraisīja būtisku ekonomiskās aktivitātes kritumu. Inflācija dažās valstīs pazeminājās, savukārt citās tā saglabājās daudz noturīgāka, atspoguļojot pārtikas un pakalpojumu cenu kāpumu, kā arī ierobežotu darbaspēka piedāvājumu. Inflācija visās aplūkotajās valstīs 2021. un 2022. gadā būtiski pieauga, un to lielākoties noteica krass enerģijas cenu kāpums un pandēmijas izraisītā piedāvājuma un pieprasījuma neatbilstība, kā arī makroekonomiskās politikas reakcija. Kopš 2022. gada sākuma Krievijas karš pret Ukrainu pastiprinājis inflācijas spiedienu. Lai novērstu inflācijas pieaugumu, lielākā daļa centrālo banku 2021. gadā sāka būtiski palielināt galvenās monetārās politikas procentu likmes, savukārt valdības ieviesa diskrecionāros atbalsta pasākumus, lai atvieglotu augstas inflācijas radīto slogu tautsaimniecībai. Šie pasākumi aplūkotajās valstīs tika veikti 2022. un 2023. gadā un lielākoties ietvēra subsīdiju palielināšanu galvenokārt saistībā ar enerģijas produktiem un mazāk – netiešo nodokļu samazināšanu. Pēc augstākā punkta sasniegšanas aptuveni 2022. gada beigās un 2023. gada sākumā inflācija sāka strauji kristies. To noteica iepriekšējā monetārās politikas stingrības palielināšana, pasaules enerģijas cenu samazināšanās un cenu spiediena pārneses un piegādes problēmu mazināšanās. Ņemot vērā inflācijas dinamikas vājināšanos, Čehijas, Ungārijas un Polijas centrālā banka sāka mazināt monetārās politikas nostājas stingrību, bet fiskālā atbalsta pasākumi visās aplūkotajās valstīs pakāpeniski tika pārtraukti.

3.7. attēls

Ilgtermiņa SPCI inflācijas dinamika un perspektīva

(pārmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu; %)

Avoti: Eurostat, Eiropas Komisija (Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorāts) un ECB.
Piezīmes. Nepārtrauktās līnijas attēlo SPCI mēneša pārmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu (%). Iekrāsotajā laukumā parādītas gada SPCI inflācijas iespēju aplēses no Eiropas Komisijas 2024. gada pavasara ekonomiskās prognozes.

Lielākā daļa aplūkoto valstu bija īpaši pakļautas nesenajiem globālajiem šokiem, galvenokārt konkrētu šo valstu strukturālo iezīmju dēļ. Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstīs bija vērojama daudz augstāka inflācija nekā eurozonā un Zviedrijā. Tas atspoguļoja šo valstu neaizsargātību pret Ukrainā notiekošā kara ietekmi un ar to saistītajām ģeopolitiskajām pārmaiņām. Pirmkārt, šajās valstīs enerģijas izmantošanas intensitāte ražošanā parasti ir lielāka nekā eurozonā. To galvenokārt nosaka lielākas energoietilpīgas nozares (t. i., apstrādes rūpniecības un transporta nozare) un mazāks energoefektīvu iekārtu un ēku skaits. Otrkārt, enerģijas un pārtikas īpatsvars šo valstu patēriņa grozos ir augstāks nekā eurozonā – tas bieži ir vērojams valstīs ar zemākiem vidējiem ienākumiem. Treškārt, lielākā daļa šo valstu pirms kara sākuma bija lielā mērā atkarīgas no Krievijas enerģijas, kas paaugstināja to neaizsargātību pret enerģijas piegādes traucējumiem. Ceturtkārt, šīs valstis ir cieši integrētas globālajās piegādes ķēdēs, un tas nozīmē lielāku globālo piegādes problēmu ietekmi. Lai gan ārējie šoki bija nozīmīgs sākotnējo inflācijas atšķirību noteicējfaktors, arī iekšzemes faktoriem bija nozīmīga loma. Konkrētāk, situācija darba tirgū vairākumā aplūkoto valstu joprojām bijusi saspringta. Vēsturiski zems bezdarba līmenis un pastāvīgs darbaspēka trūkums noteicis stabilu algu pieaugumu (3.8. att. a) panelis; sk. arī 3.5. iedaļu).

3.8. attēls

Kopējais SPCI pieaugums, nominālās vienības darbaspēka izmaksas (VDI) un saskaņotie konkurētspējas rādītāji (SKR) no 2014. gada līdz 2023. gadam

a) SPCI un nominālās VDI

b) Uz VDI un IKP deflatoru balstīts SKR

(procentpunktos; x ass: kopējais SPCI pieaugums; y ass: kopējais VDI kāpums)

(procentpunktos; x ass: uz IKP deflatoru balstīts SKR; y ass: uz VDI balstīts kopējais SKR)

Avoti: Eurostat un ECB.
Piezīmes. Attēla a) panelī uz y ass attēlots kopējais VDI kāpums un uz x ass – kopējais SPCI pieaugums; attēla b) panelī uz x ass attēlots uz IKP deflatoru balstīts kopējais SKR kāpums un uz y ass – uz kopējo VDI balstīts kopējais SKR pieaugums. Nepārtrauktās līnijas katrā panelī ir bisektrises. SPCI pieaugumu aprēķina, agregējot mēneša datus un vidējos gada datus. Uz IKP deflatoru balstītus SKR katrai valstij aprēķina attiecībā pret 20 eurozonas valstīm un tirdzniecības partnervalstu EVK41 grupas valūtām; uz kopējiem VDI balstītus SKR katrai valstij aprēķina attiecībā pret 20 eurozonas valstīm un tirdzniecības partnervalstu EVK18 grupas valūtām. Eurozonai uz IKP deflatoru balstītus SKR un kopējo VDI aprēķina attiecīgi attiecībā pret tirdzniecības partnervalstu EVK41 un EVK18 grupas valūtām. Sarkanie punkti attēlo aplūkotās valstis (apzīmētas); zaļie punkti – valstis, kuras pievienojās eurozonai, sākot ar 2003. gadu (neapzīmētas); gaiši zilie punkti – valstis, kuras pievienojās eurozonai pirms 2003. gada (neapzīmētas); pelēkais punkts – Dāniju; tumši zilais punkts – eurozonas kopējo rādītāju.

Lai gan gaidāms, ka prognožu periodā inflācijas spiediens turpinās mazināties, ir bažas par vairākuma vērtēto valstu inflācijas konverģences noturību ilgākā termiņā. Saskaņā ar Eiropas Komisijas 2024. gada pavasara ekonomiskajām prognozēm paredzams, ka inflācija visās aplūkotajās valstīs 2024. gadā salīdzinājumā ar 2023. gadu saruks cenu spiediena pārneses un piegādes problēmu mazināšanās, kā arī agrāk īstenotās monetārās politikas stingrības palielināšanas ietekmē. Tomēr gaidāms, ka Ungārijā, Polijā un Rumānijā inflācija 2024. un 2025. gadā saglabāsies augsta (to noteiks iekšzemes pieprasījuma atjaunošanās un liels darbaspēka izmaksu kāpums), bet tiek prognozēts, ka Zviedrijā tā jau 2024. gadā sasniegs noteikto mērķrādītāju. Pašreizējos apstākļos šīs prognozes ietekmē būtiska nenoteiktība. Ar inflācijas perspektīvu saistītie riski gandrīz visās aplūkotajās valstīs ir augšupvērsti, jo atsākušās globālās piegādes problēmas un enerģijas tirgos vērojamā spriedze varētu palielināt inflāciju vairāk, nekā gaidīts. Tas, ņemot vērā darbaspēka piedāvājuma ierobežotību, varētu radīt turpmāku augšupvērstu spiedienu arī uz algām. Tālākā perspektīvā paredzams, ka izlīdzināšanās process visās aplūkotajās Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstīs, iespējams, izraisīs pozitīvu inflācijas starpību ar eurozonu, jo tajās IKP uz vienu iedzīvotāju un cenu līmenis joprojām ir būtiski zemāks nekā eurozonā, ja vien to nekompensēs nominālā valūtas kursa kāpums.

Lai šajā ziņojumā aplūkotajās valstīs izveidotu noturīgu cenu stabilitāti veicinošu vidi, nepieciešama uz stabilitāti orientēta ekonomiskā politika, strukturālās reformas un finanšu stabilitātes nodrošināšanas pasākumi. Cenu stabilitāti veicinošas vides izveidošana vai saglabāšana būs būtiski atkarīga no darba tirgus funkcionēšanas. Nākotnē nozīmīgs faktors būs tas, kā algas reaģēs uz faktiskās inflācijas pieaugumu un kā tās atspoguļos darba ražīguma kāpumu, ņemot vērā darba tirgus apstākļus un cenu un izmaksu konkurētspējas norises salīdzinājumā ar konkurējošajām valstīm (3.8. att.). Lai uzlabotu darba un preču tirgus darbību un saglabātu labvēlīgus apstākļus tautsaimniecības izaugsmei un nodarbinātības kāpumam, nepieciešamas turpmākas reformas. Lai to panāktu, būtiski ir pārvaldības stiprināšanas pasākumi un turpmāki institucionālās kvalitātes uzlabojumi. Ņemot vērā monetārās politikas ierobežotās manevrēšanas iespējas, īpaši Bulgārijā, kura piedalās VKM II, ir ļoti svarīgi panākt, lai citas politikas jomas veicinātu šo valstu spēju nodrošināt cenu stabilitāti, pārvarēt katrai valstij raksturīgos šokus un izvairīties no makroekonomiskās nelīdzsvarotības veidošanās.

3.2. Valdības budžeta stāvokļa kritērijs

Šā ziņojuma publicēšanas laikā uz Rumāniju joprojām attiecas ES Padomes lēmums par pārmērīga budžeta deficīta esamību, savukārt trijās citās valstīs budžeta deficīts 2023. gadā pārsniedza atsauces vērtību. Rumānijā budžeta deficīts 2019. gadā pārsniedza atsauces vērtību (3 % no IKP), un 2020. gada aprīlī tajā tika uzsākta pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra. Vēlāk tika noteikts pārmērīga budžeta deficīta novēršanas termiņš – 2024. gads. Četrās no aplūkotajām valstīm fiskālā deficīta attiecība pret IKP 2023. gadā pārsniedza atsauces vērtību. Čehijā fiskālais deficīts (3.7 % no IKP) pārsniedza atsauces vērtību, Polijā (5.1 % no IKP) tas būtiski pārsniedza atsauces vērtību, un Rumānijā un Ungārijā (attiecīgi 6.6 % no IKP un 6.7 % no IKP) tas ievērojami pārsniedza atsauces vērtību. Bulgārijā un Zviedrijā fiskālais deficīts (attiecīgi 1.9 % no IKP un 0.6 % no IKP) joprojām bija būtiski zemāks par atsauces vērtību.

2023. gadā fiskālais deficīts četrās no šajā ziņojumā ietvertajām valstīm bija zemāks nekā 2021. gadā. To noteica tautsaimniecības atveseļošanās pēc pandēmijas un tās mazināšanai paredzēto fiskālo pasākumu īstenošanas pārtraukšana. Pēc 3 % atsauces vērtības pārsniegšanas visās aplūkotajās valstīs (izņemot Zviedriju) 2020. gadā, kad pandēmijas dēļ būtiski pasliktinājās ekonomiskā aktivitāte un tika īstenoti fiskālie pasākumi tās ietekmes mazināšanai, fiskālais deficīts četrās no aplūkotajām valstīm 2021. gadā joprojām pārsniedza atsauces vērtību. Budžeta bilance 2022. gadā vairākumā aplūkoto valstu uzlabojās, jo to tautsaimniecība turpināja atjaunoties un daļa fiskālā atbalsta pasākumu tika atcelta. Tomēr 2023. gadā to daļēji neitralizēja Krievijas kara pret Ukrainu radītā nepārtrauktā ekonomiskā ietekme un fiskālās politikas pasākumi, kas tika veikti, reaģējot uz augstajām enerģijas cenām un ekonomiskās aktivitātes samazināšanos. Tas piecās no aplūkotajām valstīm pasliktināja budžeta bilanci 2023. gadā salīdzinājumā ar 2022. gadu, īpaši Polijā, kur budžeta deficīts 2023. gadā bija par 3.3 procentpunktiem augstāks nekā 2021. gadā.

Eiropas Komisija prognozē, ka 2024. gadā Ungārijā, Polijā un Rumānijā budžeta deficīta attiecība pret IKP joprojām būs lielāka par atsauces vērtību 3 % no IKP. Prognozēts, ka 2024. gadā valdības budžeta bilance pasliktināsies četrās no aplūkotajām valstīm un ka Ungārijā un Polijā tā joprojām būtiski pārsniegs atsauces vērtību, bet Rumānijā – ievērojami pārsniegs atsauces vērtību. Vienlaikus gaidāms, ka Čehijā tā atgriezīsies līmenī, kas ir zemāks par atsauces vērtību (3 % no IKP).

Ungārijā parāda rādītājs 2023. gadā pārsniedza 60 % no IKP, savukārt pārējās aplūkotajās valstīs parāda līmenis bija zemāks vai daudz zemāks par šo slieksni (3.1. tabula un 3.4. att.). Valdības parāda attiecība pret IKP četrās no aplūkotajām valstīm 2023. gadā bija zemāka nekā 2021. gadā, un to galvenokārt noteica atveseļošanās pēc pandēmijas. Lai gan Čehijā parāda rādītājs būtiski pieauga (par 2.0 procentpunktiem no IKP) un Rumānijā nedaudz palielinājās (par 0.3 procentpunktiem no IKP), Zviedrijā tas samazinājās par 5.5 procentpunktiem no IKP, Polijā par 4.0 procentpunktiem no IKP, Ungārijā par 3.2 procentpunktiem no IKP un Bulgārijā par 0.8 procentpunktiem no IKP. Ilgāka termiņa skatījumā no 2014. gada līdz 2023. gadam valdības parāda attiecība pret IKP būtiski palielinājās Rumānijā (par 9.7 procentpunktiem) un nozīmīgi pieauga Čehijā (par 2.1 procentpunktu), savukārt pārējās valstīs šī attiecība samazinājās.

Eiropas Komisija prognozē, ka 2024. gadā parāda attiecība pret IKP palielināsies visās aplūkotajās valstīs. Gaidāms, ka Polijā un Rumānijā parāda rādītāja kāpums būs būtisks, bet pārējās četrās valstīs – mērens. Komisijas prognozes norāda, ka parāda attiecība pret IKP visās valstīs, izņemot Ungāriju, 2024. gadā joprojām būs mazāka vai krietni mazāka par atsauces vērtību (60 % no IKP).

Eiropas Komisija 2024. gadā konstatēja, ka Rumānija nav veikusi efektīvus pārmērīgā deficīta novēršanas pasākumus un ka Ungārija un Polija nav izpildījušas Stabilitātes un izaugsmes pakta deficīta kritēriju. Komisija 2024. gada 19. jūnijā publiskoja ziņojumu, kas sagatavots atbilstoši Līguma 126. panta 3. punktam, pamatojoties uz Eurostat 2024. gada 22. aprīlī apstiprinātajiem datiem par 12 dalībvalstīm, t. sk. par Čehiju, Ungāriju un Poliju.[149] Tā konstatēja, ka Čehijas, Ungārijas un Polijas valdības budžeta deficīts 2023. gadā pārsniedza atsauces vērtību (3 % no IKP) un nebija tai tuvu. Turklāt tā konstatēja, ka 2024. gadā Ungārija un Polija plāno budžeta deficītu, kas pārsniedz atsauces vērtību un nav tai tuvu. Saskaņā ar Līgumu netika uzskatīts, ka atsauces vērtība visās trijās valstīs pārsniegta izņēmuma kārtā. Nebija gaidāms, ka tā tiks pārsniegta uz laiku Ungārijā vai Polijā, bet bija gaidāms, ka Čehijā tā tiks pārsniegta īslaicīgi, jo saskaņā ar prognozēm tās deficīts 2024. un 2025. gadā nepārsniegs atsauces vērtību. Kopumā Komisijas vērtējums liecina, ka deficīta kritēriju neizpildīja ne Ungārija, ne Polija, savukārt Čehija – izpildīja. Pamatojoties uz ziņojumu, Komisija paziņoja par nodomu 2024. gada jūlijā ierosināt ES Padomei pieņemt lēmumu saskaņā ar Līguma 126. panta 6. punktu attiecībā uz pārmērīga budžeta deficīta esamību Ungārijā un Polijā. Paredzams, ka Komisija 2024. gada rudenī nāks klajā ar ieteikumiem Padomei novērst pārmērīgu budžeta deficītu. Turklāt Komisija konstatēja, ka Rumānija 2023. gadā notiekošajā pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūrā nebija izpildījusi deficīta mērķrādītāja prasību un ka fiskālo pasākumu īstenošana būtiski atpalika no Padomes ieteikumiem. Tādējādi Komisija sniedza ieteikumu Padomes lēmumam par to, ka Rumānija nebija aktīvi rīkojusies, pamatojoties uz 126. panta 7. punkta ieteikumu novērst pārmērīgu budžeta deficītu vēlākais līdz 2024. gadam.

Šajā ziņojumā aplūkotajām valstīm nākotnē ir būtiski panākt un/vai saglabāt stabilas un ilgtspējīgas fiskālās pozīcijas. Rumānijai, kas pakļauta pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūrai un minēta Eiropas Komisijas 2023. gada Debt Sustainability Monitor kā valsts, kurā pastāv augsts vidējā termiņa fiskālās ilgtspējas risks, būtu jānodrošina Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumu ievērošana un jānovērš pārmērīgais budžeta deficīts atbilstīgi ES Padomes ieteikumam.[150] Visās aplūkotajās valstīs (izņemot Zviedriju) budžeta deficīts 2023. gadā nepārprotami pārsniedza budžeta deficītu, kāds bija pirms pandēmijas. Šīm valstīm pēc iespējas ātrāk vajadzētu atgriezties pie budžeta bilances, kas ir zemāka par atsauces vērtību (3 % no IKP) vai saglabāt to zemāku par 3 % no IKP. Tām vajadzētu izveidot nepieciešamās drošības rezerves, kas ļautu darboties automātiskajiem stabilizatoriem, un uzlabot noturību pret nelabvēlīgiem šokiem. Turklāt Ungārijai, kuras parāda attiecība pret IKP pārsniedz atsauces vērtību, būtu jānodrošina šā rādītāja pietiekama samazināšanās, lai nodrošinātu fiskālo drošības rezervju pieejamību turpmākas lejupslīdes laikā. Visām valstīm jānodrošina atbilstība pārskatītajam Stabilitātes un izaugsmes paktam, kas sniegs ieteikumus 2025. gadam un turpmākajiem gadiem. Kopumā turpmāka konsolidācija ļautu vieglāk pārvarēt ar nelabvēlīgajām demogrāfiskajām norisēm saistītās budžeta problēmas. Spēcīgam valsts fiskālajam regulējumam, kas pilnībā atbilst ES noteikumiem un tiek efektīvi īstenots, vajadzētu veicināt fiskālo konsolidāciju un ierobežot valsts izdevumu nekontrolēta pieauguma iespējas, vienlaikus palīdzot novērst makroekonomiskās nelīdzsvarotības atjaunošanos. Kopumā fiskālā stratēģija būtu jāsaskaņo ar valdības investīciju prioritāšu maiņu, kā arī visaptverošām strukturālajām reformām, lai palielinātu potenciālo izaugsmi un nodarbinātību. NGEU programma jāīsteno efektīvi un lietderīgi, lai veicinātu tautsaimniecības attīstību un pielāgotos notiekošajām strukturālajām pārmaiņām.

3.3. Valūtas kursa kritērijs

Šā ziņojuma publicēšanas brīdī tikai Bulgārijas leva piedalās VKM II. Pārējās aplūkotajās dalībvalstīs darbojas atšķirīgi valūtas kursa režīmi.

VKM II iesaistītās puses 2020. gada 10. jūlijā savstarpēji vienojās iekļaut Bulgārijas levu VKM II, un tāpēc tā piedalījās VKM II divu gadu atsauces periodā (no 2022. gada 20. jūnija līdz 2024. gada 19. jūnijam). Brīdī, kad Bulgārijas levu iekļāva VKM II, tās centrālais kurss attiecībā pret euro bija 1.95583 ar ±15 % standarta svārstību koridoru. Bulgārija pievienojās VKM II ar jau izveidotu valūtas padomi, uzņemoties vienpusējas saistības un tādējādi neradot ECB papildu pienākumus. Vienojoties par dalību VKM II, Bulgārijas iestādes uzņēmās vairākas politikas saistības (dažas no tām jau bija izpildītas, kad leva tika iekļauta VKM II) ar mērķi līdz euro ieviešanai panākt augsta līmeņa noturīgu ekonomisko konverģenci. ECB un Eiropas Komisija, darbojoties atbilstoši savai Līgumos un sekundārajos tiesību aktos noteiktajai kompetencei, monitorē Bulgārijas saistību efektīvu izpildi pēc dalības uzsākšanas. ECB kā uzraudzības iestāde un kā līdzatbildīgā par makroprudenciālo politiku cieši monitorē ar finanšu sektoru saistīto saistību pildīšanu, t. i., maksātnespējas regulējuma un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas regulējuma īstenošanu, ņemot vērā to potenciālo ietekmi uz prudenciāliem aspektiem. Bulgārija pašlaik īsteno šīs saistības un tiek mudināta paātrināt centienus, lai izpildītu Finanšu darbības operatīvās grupas cīņai pret naudas atmazgāšanu pieņemtā rīcības plāna elementus pēc Bulgārijas iekļaušanas pelēkajā sarakstā 2023. gada oktobrī. Atsauces periodā leva nav novirzījusies no centrālā kursa.

Valūtām, kuras nepiedalās VKM II, tika piemērots elastīga valūtas kursa vai kontrolēta peldoša valūtas kursa režīms, un vairākumā gadījumu bija vērojams samērā augsts valūtas kursa svārstīgums. Rumānijas lejai, kam tika piemērots kontrolēta peldoša valūtas kursa režīms, bija raksturīgs pavisam neliels svārstīgums. Pārējām valūtām, kuras nepiedalās VKM II, tika piemērots elastīga valūtas kursa režīms, un to kursiem bija raksturīgs samērā spēcīgs svārstīgums. Čehijas krona, Rumānijas leja un Zviedrijas krona 2024. gada jūnijā salīdzinājumā ar 2022. gada jūniju bija vājākas nekā euro. Vienlaikus Ungārijas forints bija gandrīz tikpat spēcīgs, savukārt Polijas zlots bija spēcīgāks.

3.4. Ilgtermiņa procentu likmju kritērijs

Trim no sešām aplūkotajām valstīm vidējā ilgtermiņa procentu likme atsauces periodā pārsniedza atsauces vērtību (4.8 %). Viszemākā vidējā ilgtermiņa procentu likme bija Zviedrijai un Bulgārijai (attiecīgi 2.5 % un 4.0 %). Čehijai vidējā procentu likme arī bija zemāka par atsauces vērtību (4.2 %), savukārt Polijai un Rumānijai tā joprojām pārsniedza atsauces vērtību (attiecīgi 5.6 % un 6.4 %). Visaugstākā vidējā ilgtermiņa procentu likme bija Ungārijā (6.8 %). 12 mēnešu vidējās ilgtermiņa procentu likmes 2022. gadā turpināja palielināties augošā inflācijas spiediena ietekmē, ko radīja sākotnējais šoks saistībā ar Krievijas iebrukuma Ukrainā radīto ietekmi. Kopš 2023. gada sākuma ilgtermiņa procentu likmes visās valstīs ir stabilizējušās vai pat nedaudz samazinājušās, bet gandrīz visās valstīs tās joprojām ir augstas.

Kopš 2022. gada Konverģences ziņojuma publicēšanas ilgtermiņa procentu likmju starpības salīdzinājumā ar eurozonas vidējo rādītāju visās aplūkotajās valstīs, izņemot Bulgāriju, ir samazinājušās. Tomēr aplūkotajās valstīs saglabājas būtiskas ilgtermiņa procentu likmju starpības atšķirības. Tas atspoguļo valstu ārējās un iekšējās ievainojamības cikliskās pozīcijas un finanšu tirgu novērtējuma atšķirības, t. sk. atšķirīgas budžeta izpildes norises un noturīgas konverģences perspektīvas. 2024. gada maijā Bulgārijas ilgtermiņa procentu likme par 60 bāzes punktiem pārsniedza eurozonas līmeni, palielinot starpību par 0.9 procentpunktiem salīdzinājumā ar līmeni aplūkojamā perioda sākumā (2022. gada maijā). Šīs norises, iespējams, saistītas ar politiskās nestabilitātes radīto valsts risku, jo Bulgārijā banku sistēma pārsvarā pieder eurozonas bankām, un centrālā banka izmanto valūtas padomes mehānismu, kurā faktiski iekļauti eurozonas monetārās politikas nosacījumi. Ungārijā, Polijā, Čehijā un Rumānijā aplūkojamā periodā bija vērojama vislielākā procentu likmju starpības samazināšanās (par 1.8–2.9 procentpunktiem). Zviedrijā procentu likmju starpība saruka vismazāk (par 0.8 procentpunktiem).

3.5. Citi būtiski faktori

Eiropas Komisija norāda, ka būtiski palielinājušās ar izmaksu konkurētspējas spiedienu saistītās bažas. Komisija savā 2024. gada brīdināšanas mehānisma ziņojumā īpaši pievēršas nominālo vienības darbaspēka izmaksu kāpumam aplūkotajās Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstīs lielu kumulētās inflācijas atšķirību un ierobežota darbaspēka piedāvājuma apstākļos. Komisija secināja, ka padziļināta pārbaude nepieciešama Ungārijā, Rumānijā un Zviedrijā. Attiecībā uz Ungāriju Komisija konstatēja, ka joprojām pastāv bažas par spēcīgu cenu un izmaksu spiedienu, valdības un ārējā finansējuma vajadzībām, kā arī mājokļu cenām. Attiecībā uz Rumāniju tā konstatēja, ka joprojām pastāv lielas bažas par izmaksu konkurētspēju, ārējo ilgtspēju un valdības budžeta deficītu. Zviedrijas gadījumā Komisija konstatēja, ka joprojām pastāv bažas par mājokļu cenām, lielu mājsaimniecību parādu un uzņēmumu parādu. Lai gan Komisija norādīja, ka pārējās šajā ziņojumā aplūkotajās valstīs nav nelīdzsvarotības, arī tās saskaras ar dažādām problēmām. Komisija savā 2024. gada Eiropas semestra pavasara paketē apstiprināja, ka Ungārijā un Zviedrijā joprojām vērojama nelīdzsvarotība, savukārt par Rumāniju tika konstatēts, ka pēc nelīdzsvarotības, kas tika pieredzēta līdz 2023. gadam, valda pārmērīga nelīdzsvarotība, jo ar ārējiem kontiem saistītā ievainojamība, ko galvenokārt nosaka liels un augošs valdības budžeta deficīts, joprojām saglabājas, savukārt būtisks cenu un izmaksu spiediens ir palielinājies un politikas pasākumi nav pietiekami.

Ārējā bilance vairākumā aplūkoto valstu pēdējos gados pasliktinājusies. MNNP kopsavilkumā redzams, ka triju gadu vidējā tekošā konta bilance vairākumā aplūkoto valstu 2023. gadā kļuva vēl negatīvāka (3.2. tabula). Pieaugušais deficīts atspoguļoja izejvielu cenu kraso kāpumu, kas vairākumā valstu pasliktināja tirdzniecības nosacījumus, apvienojumā ar noturīgu iekšzemes pieprasījumu un vāju importa pieprasījumu nozīmīgākajās tirdzniecības partnervalstīs. Rumānijā un Ungārijā triju gadu vidējais tekošā konta deficīts 2023. gadā pārsniedza indikatīvās robežvērtības apakšējo robežu (attiecīgi –4.0 % no IKP un –4.0 % no IKP). Zviedrijā tas pārsniedza indikatīvās robežvērtības augšējo robežu (6.0 %).

Vairākumā aplūkoto valstu tīrās starptautisko investīciju bilances negatīvais saldo samazinājies, tomēr saglabājas augsts. Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstu neto ārējās saistības galvenokārt saistītas ar ārvalstu tiešajām investīcijām, kas uzskatāmas par stabilāku finansējuma veidu. 2023. gadā tīrā starptautisko investīciju bilance Ungārijā un Rumānijā pārsniedza indikatīvo robežvērtību (–35 % no IKP). Mazākas neto ārējās saistības bija Polijai (31.5 % no IKP), Čehijai (13.2 % no IKP) un Bulgārijai (7.6 % no IKP), bet Zviedrijas tīrā starptautisko investīciju bilance bija pozitīva (33.2 % no IKP).

Cenu un izmaksu konkurētspējas ziņā no 2021. gada līdz 2023. gadam daudzās vērtētajās valstīs (izņemot Zviedriju) dažādā apmērā palielinājās ar SPCI deflētais reālais efektīvais valūtas kurss. Gandrīz visās aplūkotajās valstīs vienības darbaspēka izmaksu triju gadu pieauguma temps bija ļoti augsts. Tas 2023. gadā visās valstīs, izņemot Zviedriju, pārsniedza indikatīvo robežvērtību (12 %). Bulgārijā, Ungārijā un Rumānijā vienības darbaspēka izmaksas robežvērtību pārsniedza vairāk nekā divas reizes. Neraugoties uz cenu un izmaksu konkurētspējas pasliktināšanos, eksporta tirgus daļas visās valstīs 2023. gadā un daudzgadu periodā nedaudz uzlabojās (piemēram, eksporta ražošanas jaudas palielināšanās dēļ).

Aplūkoto valstu tautsaimniecības joprojām ir labi integrētas eurozonā ar tirdzniecības un finanšu saikņu palīdzību. Eurozona ir visu aplūkoto valstu galvenais tirdzniecības un finanšu partneris (3.9. att.). 2023. gadā preču eksports uz eurozonu bija no aptuveni 40.7 % no kopējā eksporta (Zviedrijā) līdz 62.4 % (Čehijā). Tajā pašā gadā imports no eurozonas svārstījās no 41.8 % no kopējā importa (Bulgārijā) līdz 55.8 % (Polijā). Attiecībā uz finanšu investīcijām eurozonas īpatsvars ienākošo tiešo investīciju apjomā Čehijā, Rumānijā un Polijā pārsniedza 70 %, savukārt eurozonas īpatsvars portfeļieguldījumu pasīvos Bulgārijā bija augstāks par šo robežvērtību. Vislielākais eurozonā ieguldīto ārējo aktīvu īpatsvars gan attiecībā uz tiešajām investīcijām, gan uz portfeļieguldījumiem bija Rumānijā, kam sekoja Čehija. Turklāt eurozonas valstīs reģistrētām finanšu iestādēm piederošām bankām ir liela nozīme aplūkoto Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstu banku sistēmās, īpaši Bulgārijā, Čehijā un Rumānijā. Kopumā visu aplūkoto valstu ekonomiskās attīstības cikli joprojām ir ļoti sinhronizēti ar eurozonas ekonomiskās attīstības ciklu.

3.9. attēls

Tirdzniecības un finanšu saites ar eurozonu

a) Preču tirdzniecības ar eurozonu īpatsvars

b) Ieguldījumu bilance ar eurozonu

(% no kopējā apjoma)

(% no kopējā apjoma)

Avoti: Eurostat un ECB.
Piezīme. Dati attiecas uz 2023. gadu.

Mājokļu cenu kāpums visās aplūkotajās valstīs kopš 2022. gada samazinājies. 2021. un 2022. gadā vairākumā aplūkoto valstu mājokļu cenas pieauga tempā, kāds nebija pieredzēts kopš globālās finanšu krīzes sākuma. Kopš 2022. gada aizņemšanās izmaksu straujais kāpums apvienojumā ar patērētāju konfidences pasliktināšanos negatīvi ietekmēja hipotekāro kreditēšanu un mājokļu cenas, lai arī katrā valstī dažādā apmērā (3.10. att. a) panelis). Mājokļu tirgus korekcijas Bulgārijā un Polijā bija samērā nelielas, savukārt mājokļu cenas strauji samazinājās Zviedrijā, kur joprojām ir nozīmīgi riski, ko nosaka augstais mājsaimniecību parāda līmenis un banku sektora lielā pakļautība riskam saistībā ar nekustamajiem īpašumiem. Augstākas procentu likmes palielināja parāda apkalpošanas izmaksas, īpaši valstīs, kurās mainīgas procentu likmes hipotekāro kredītu īpatsvars vēsturiski bijis augsts, piemēram, Polijā, Rumānijā un Zviedrijā (3.10. att. b) panelis). Nākotnes perspektīvā mājsaimniecību parāda apkalpošanas spēja varētu turpināt pasliktināties, strauji kāpjot enerģijas cenām, ilgāku laiku saglabājoties augstākām procentu likmēm vai būtiski pasliktinoties darba tirgus apstākļiem.

3.10. attēls

Mājokļu cenas un hipotekārie kredīti ar mainīgu procentu likmi

a) Mājokļu cenas

b) Aizdevumu ar mainīgu procentu likmi mājokļa iegādei īpatsvars

(pārmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu; %)

(% no kopējās summas; vidēji laikposmā no 2014. gada līdz 2024. gadam)

Avoti: Eurostat, ECB un ECB aprēķini.
Piezīmes. Attēla a) panelis: mājokļu cenas nominālajā izteiksmē; attēla b) panelis: jaunu aizdevumu mājsaimniecībām mājokļa iegādei ar mainīgo procentu likmi īpatsvars vai ar procentu likmes darbības sākotnējo periodu līdz 1 gadam kopējos jaunajos aizdevumos mājsaimniecībām mājokļa iegādei. Vidēji laikposmā no 2014. gada janvāra līdz 2024. gada aprīlim.

Pakļautība valūtas kursa riskam vairākumā aplūkoto valstu palielinājās, savukārt banku sektors kopumā saglabāja noturību. Kopš 2022. gada euro denominēto aizdevumu uzņēmumiem īpatsvars būtiski pieaudzis (3.11. att. a) panelis), īpaši Čehijā, Ungārijā un Rumānijā, atspoguļojot procentu likmju starpības palielināšanos salīdzinājumā ar eurozonu. Turpretī euro denominētie aizdevumi mājsaimniecībām visās aplūkotajās valstīs joprojām ir samērā nelieli. Papildus iespējamai iekšzemes monetārās politikas efektivitātes mazināšanai augsta eiroizācija palielina finanšu sistēmas neaizsargātību pret valūtas kursa svārstībām, jo tā var radīt valūtu nesakritību privātā sektora bilancēs. Finanšu stabilitātes riskus, kas saistīti ar lielāku valūtas risku, augstākām procentu likmēm un notiekošām mājokļu tirgus korekcijām, mazina noturīgi banku sektori, kuriem visās aplūkotajās valstīs joprojām ir stabilas kapitāla pozīcijas un likviditātes rezerves, stabila piekļuve finansējumam un pienācīga pelnītspēja. Turklāt ienākumus nenesošo aizdevumu rādītāji turpinājuši kristies, 2023. gadā sasniedzot vēsturiski zemāko līmeni vai saglabājoties tuvu tam (3.11. att. b) panelis), tomēr vairākumā aplūkoto valstu paliekot virs eurozonas līmeņa.

3.11. attēls

Euro denominētie un ienākumus nenesošie aizdevumi

a) Euro denominēto aizdevumu NFS īpatsvars

b) Ienākumus nenesošie aizdevumi

(% no kopējiem aizdevumiem)

(% no kopējiem aizdevumiem)

Avoti: ECB un ECB aprēķini.
Piezīme. Attēla a) panelis: pamatojoties uz atlikušajām summām.

Finanšu sektora politikai aplūkotajās valstīs jābūt vērstai uz to, lai nodrošinātu, ka finanšu sektors sniedz stabilu ieguldījumu tautsaimniecības izaugsmē un cenu stabilitātes saglabāšanā, un uzraudzības politikai jābūt veidotai tā, lai nodrošinātu finansiāli stabilu un noturīgu banku sistēmu, kas ir dalības Vienotajā uzraudzības mehānismā (VUM) priekšnosacījums. Lai vēl vairāk veicinātu uzticēšanos finanšu sistēmai, valsts kompetentajām iestādēm būtu jāturpina uzlabot uzraudzības praksi, t. sk. ievērojot piemērojamos attiecīgo starptautisko un Eiropas institūciju ieteikumus un uzraudzības kolēģiju ietvaros cieši sadarbojoties ar citām ES dalībvalstu uzraudzības iestādēm. Kopš ciešās sadarbības regulējuma starp ECB un Българска народна банка (Bulgārijas Nacionālā banka) stāšanās spēkā 2020. gadā ECB uzņēmusies atbildību par 1) nozīmīgo iestāžu tiešo uzraudzību Bulgārijā; 2) kopīgām procedūrām attiecībā uz visām uzraudzītajām iestādēm un 3) mazāk nozīmīgo iestāžu, kuras joprojām uzrauga valsts uzraudzības iestāde, pārraudzību. Kopš ciešas sadarbības izveides ECB cieši sadarbojusies ar Българска народна банка (Bulgārijas Nacionālo banku), lai nodrošinātu tās raitu integrāciju VUM.

Vairākumā aplūkoto valstu situācija darba tirgū joprojām bijusi saspringta. Kopš 2022. gada Konverģences ziņojuma publicēšanas bezdarba līmenis vairākumā aplūkoto valstu nedaudz palielinājies, bet joprojām saglabājas tuvu vēsturiski zemākajam līmenim un zem eurozonas līmeņa (3.12. att. a) panelis). Lielākā daļa valstu joprojām saskārās ar darbaspēka trūkumu konkrētos darba tirgus segmentos, kas pastiprināja spēcīgo algu spiedienu. Par darbaspēka piedāvājuma trūkumu liecina mazāk labvēlīga darbaspēka un darbspējas vecuma iedzīvotāju dinamika aplūkotajās Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstīs salīdzinājumā ar eurozonu (3.12. att. b) panelis). Šīs tendences nosaka augsti kvalificētu jaunu darbinieku aizplūde un ātra iedzīvotāju novecošana. Citas darba tirgus strukturālās pārmaiņas dažās aplūkotajās valstīs ietver zemu darba tirgus līdzdalības līmeni (īpaši sievietēm) un būtisku prasmju neatbilstību. Lai gan darbaspēka piedāvājuma ierobežotība rada augšupvērstu risku algu un inflācijas tuvākā laika perspektīvai, šķiet, ka algu un cenu spirāles riski ir ierobežoti, jo ir kopumā stabilas ilgāka termiņa inflācijas gaidas, kuras atspoguļo tirgu paļaušanos uz centrālo banku apņemšanos stabilizēt cenas. Nelabvēlīga demogrāfiskā situācija un darba tirgus strukturālie jautājumi vidējā termiņā radīs galveno problēmu Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstīs, tām joprojām cenšoties panākt eurozonas valstis. Bulgārijā un Rumānijā, kur nākamajos 10 gados gaidāma turpmāka strauja iedzīvotāju skaita samazināšanās, riski ir īpaši spēcīgi.

3.12. attēls

Darba tirgus rādītāji

a) Bezdarba līmenis

b) Darbspējas vecuma iedzīvotāji

(% no darbaspēka)

(pārmaiņas; %)

Avoti: Eurostat un ECB aprēķini.
Piezīme. Attēla b) panelis: procentuālās pārmaiņas no 2014. gada 1. ceturkšņa līdz 2023. gada 4. ceturksnim (zilie stabiņi); procentuālās pārmaiņas no 2022. gada 1. ceturkšņa līdz 2023. gada 4. ceturksnim (dzeltenie stabiņi).

Institucionālās vides stiprums ir vēl viens svarīgs faktors ekonomiskās integrācijas un konverģences noturības analīzē. Iestāžu zemā kvalitāte un vājā pārvaldība var būt saistīta, piemēram, ar uzņēmējdarbības vides vājām vietām, neefektīvu valsts pārvaldi, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, korupciju, sociālās iekļaušanas trūkumu, pārredzamības trūkumu, tiesu neatkarības trūkumu un/vai tiešsaistes pakalpojumu sliktu pieejamību. Vairākumā aplūkoto valstu institucionālās kvalitātes uzlabošana palīdzētu novērst esošo neelastību un šķēršļus, kuri kavē ražošanas faktoru efektīvu sadali un izmantošanu, tādējādi stiprinot ilgtermiņa izaugsmes potenciālu. Kavējot potenciālās izlaides kāpumu, vāja institucionālā vide var pasliktināt arī valsts parāda apkalpošanas spēju un apgrūtināt ekonomisko korekciju veikšanu. Tā var arī ietekmēt valsts spēju īstenot nepieciešamos politikas pasākumus.

Visās aplūkotajās Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstīs iestāžu un pārvaldības kvalitāte ir samērā zema, īpaši Bulgārijā, Rumānijā un Ungārijā. Tas var apdraudēt ekonomisko noturību un konverģences noturību. Konkrēti institucionālie rādītāji pamatā apstiprina vispārējo priekšstatu par to, ka iestāžu kvalitāte un pārvaldība vairākumā šo valstu ir slikta, lai gan dažās no tām pēdējo gadu desmitu laikā šie rādītāji ir uzlabojušies (3.13. att.).[151] Šajā ziņā Bulgārija, Rumānija un Ungārija ir to ES valstu vidū, kuras saskaras ar lielākajām problēmām. To tautsaimniecības atveseļošanas un noturības plānos ietverto ieteikumu īstenošana palīdzēs stiprināt šo valstu tiesiskumu un pārvaldību.

3.13. attēls

ES valstu institucionālās kvalitātes pārskats

a) Pasaules pārvaldības rādītāji

b) Korupcijas uztveres indekss

(indekss; x ass: 2000. gada līmenis; y ass: 2022. gada līmenis)

(indekss; x ass: 1999. gada līmenis; y ass: 2023. gada līmenis)

Avoti: Pasaules pārvaldības 2023. gada rādītāji (Pasaules Banka), Transparency International un ECB aprēķini.
Piezīmes. Attēla a) panelis: indeksu aprēķina kā procentiļu rādītāju (salīdzinājumā ar skalu) vidējo vērtību, izmantojot šādus Pasaules pārvaldības rādītājus: ietekme un atbildība, politiskā stabilitāte un vardarbības/terorisma neesamība, valdības efektivitāte, regulējuma kvalitāte, tiesiskums un korupcijas kontrole. Attēla b) panelis: korupcijas uztveres indekss ierindo valstis skalā no 0 (ļoti korumpēta) līdz 100 (ļoti tīra) pēc tā, kāds ir uztvertais korupcijas līmenis sabiedriskajā sektorā. Kiprai un Maltai korupcijas uztveres indeksa atsauces gadi ir attiecīgi 2003. un 2004. gads. Sarkanie punkti attēlo aplūkotās valstis; zaļie punkti – valstis, kuras pievienojās eurozonai, sākot ar 2003. gadu; gaiši zilie punkti – valstis, kuras pievienojās eurozonai pirms 2003. gada; pelēkie punkti – Dāniju.

Tautsaimniecības izaugsmes un konkurētspējas uzlabošanai vairākumā aplūkoto valstu nepieciešamas visaptverošas strukturālās reformas. Vietējo iestāžu, pārvaldības un uzņēmējdarbības vides uzlabojumi, kā arī turpmāks valsts uzņēmumu reformas un privatizācijas progress un efektīva ES fondu apguve palīdzētu paātrināt ražīguma kāpumu. Tas savukārt veicinātu konkurences pieaugumu galvenajās administratīvi regulējamās nozarēs (piemēram, enerģētikā un transportā), mazinot šķēršļus uzņēmējdarbības uzsākšanai un veicinot tik ļoti nepieciešamās privātās investīcijas.

3.2. tabula

Makroekonomiskās nelīdzsvarotības uzraudzības rādītāju kopsavilkums

3.2.a tabula. Ārējās nelīdzsvarotības un konkurētspējas rādītāji

Tekošā konta bilance1

Tīrā starptautisko investīciju bilance2

Ar SPCI deflētais reālais efektīvais kurss3

Eksporta tirgus daļa4

Nominālās vienības darbaspēka izmaksas5

Bulgārija

2020

1.0

–25.6

7.0

15.4

19.9

2021

0.1

–18.6

3.7

10.9

16.4

2022

–1.0

–12.9

5.6

14.7

23.6

2023

–1.1

–7.6

8.6

15.9

27.4

Čehija

2020

0.9

–16.3

5.5

7.8

18.7

2021

–0.1

–14.5

5.0

–2.0

13.9

2022

–1.9

–18.7

13.3

–7.5

14.8

2023

–2.4

–13.2

24.1

0.6

15.8

Ungārija

2020

–0.5

–52.5

–5.1

7.1

13.6

2021

–2.0

–53.6

–4.2

–3.0

12.5

2022

–4.5

–52.1

–8.9

–5.2

24.0

2023

–4.0

–46.6

10.3

4.4

34.0

Polija

2020

0.1

–43.9

0.8

33.3

14.0

2021

0.3

–39.8

–0.7

23.3

12.1

2022

–0.4

–33.3

–0.5

15.8

15.7

2023

–0.7

–31.4

9.3

23.0

22.0

Rumānija

2020

–4.8

–47.6

3.4

19.5

20.7

2021

–5.7

–47.0

1.1

9.2

14.7

2022

–7.1

–40.8

2.5

6.0

16.9

2023

–7.8

–39.8

6.7

10.6

26.7

Zviedrija

2020

4.6

7.4

–4.8

2.8

8.1

2021

6.1

19.1

2.2

0.6

4.5

2022

6.2

31.6

–1.6

–3.2

7.8

2023

6.5

33.7

–7.3

3.7

11.1

Robežvērtība

–4.0/+6.0

-35.0

+/–11.0

–6.0

+12.0


3.2.b tabula. Iekšējās nelīdzsvarotības un bezdarba rādītāji

Iekšējā nelīdzsvarotība

Bezdarba rādītāji

Ar patēriņu deflētās mājokļu cenas6

Konsolidētā privātā sektora kredītu plūsma2

Konsolidētais privātā sektora parāds2

Finanšu sektora saistības6

Valdības parāds2

Bezdarba līmenis7

Aktivitātes indekss8

Ilgtermiņa bezdarbs8

Jaunatnes bezdarbs8

Bulgārija

2020

5.2

4.2

92.1

10.5

24.6

5.8

0.9

–1.2

1.3

2021

2.5

4.9

84.0

10.4

23.9

5.5

0.6

–1.0

–0.1

2022

–2.1

5.9

74.6

11.8

22.6

5.2

0.6

–0.7

–1.5

2023

2.7

.

.

.

23.1

4.6

1.8

–0.4

–5.3

Čehija

2020

5.4

0.6

81.7

4.8

37.7

2.3

0.5

–0.4

0.1

2021

16.4

2.9

78.8

8.2

42.0

2.5

0.0

0.1

1.5

2022

1.6

4.5

76.0

3.2

44.2

2.5

0.5

0.0

1.2

2023

–10.0

.

.

.

44.0

2.5

0.7

0.2

0.3

Ungārija

2020

1.5

8.2

76.9

54.9

79.3

3.7

2.0

–0.5

2.0

2021

9.6

12.9

80.9

16.9

76.7

3.8

2.1

–0.1

3.6

2022

5.2

9.2

79.0

8.7

74.1

3.9

2.5

0.1

–0.6

2023

–7.7

.

.

.

73.5

3.9

2.9

0.3

0.3

Polija

2020

6.7

1.7

76.0

11.7

57.2

3.5

1.5

–0.9

–4.1

2021

3.5

3.7

71.2

12.9

53.6

3.3

3.5

–0.1

0.1

2022

–1.9

3.0

63.4

3.0

49.2

3.2

3.5

0.2

1.1

2023

–1.9

0.9

57.0

10.9

49.6

3.0

4.3

0.2

0.6

Rumānija

2020

2.3

1.3

48.1

13.4

46.7

5.4

2.3

–0.6

–1.4

2021

–0.2

3.8

47.9

14.3

48.5

5.5

3.2

–0.2

0.5

2022

–6.4

3.3

43.7

8.2

47.5

5.8

3.5

0.2

1.8

2023

–5.9

2.0

40.4

16.7

48.8

5.6

2.7

0.4

0.2

Zviedrija

2020

3.3

14.5

212.7

10.4

40.2

7.3

–0.1

–0.1

6.5

2021

8.1

16.2

213.5

11.2

36.7

8.1

0.1

0.9

7.9

2022

–3.0

10.4

208.0

3.0

33.2

8.3

0.7

1.1

2.4

2023

–10.9

.

.

.

31.2

8.0

1.9

0.6

–1.5

Robežvērtība

+6.0

+14.0

+133.0

+16.5

+60.0

+10.0

–0.2

0.5

2.0

Avoti: Eiropas Komisija (Eurostat, Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorāts) un Eiropas Centrālo banku sistēma.
Piezīmes. Šajā tabulā ietverti 2024. gada 19. jūnijā (šajā ziņojumā ietverto datu iesniegšanas beigu termiņš) pieejamie dati, tāpēc tie atšķiras no kopsavilkuma rādītājiem, kas publicēti 2024. gada brīdināšanas mehānisma ziņojumā (publicēts 2023. gada novembrī).
1) % no IKP; triju gadu vidējais rādītājs.
2) % no IKP.
3) Triju gadu procentuālās pārmaiņas salīdzinājumā ar 41 citu attīstīto valsti. Pozitīva vērtība norāda uz konkurētspējas mazināšanos.
4) Piecu gadu procentuālās pārmaiņas.
5) Triju gadu procentuālās pārmaiņas.
6) Procentuālās pārmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu.
7) Triju gadu vidējais rādītājs.
8) Triju gadu pārmaiņas procentpunktos.

4. Kopsavilkumi par valstīm

4.1. Bulgārija

Bulgārijas 12 mēnešu vidējā SPCI inflācija 2024. gada maijā bija 5.1 %, t. i., krietni augstāka par cenu stabilitātes kritērija atsauces vērtību (3.3 %). Cenu spiediena pārneses un piegādes problēmām turpinot mazināties, gaidāms, ka šis rādītājs nākamajos mēnešos pakāpeniski saruks. Gaidāms, ka pamatinflācija saglabāsies nemainīgi augstā līmenī, tai galvenokārt atspoguļojot spēcīgu algu spiedienu ierobežota darbaspēka piedāvājuma apstākļos. Vienības darbaspēka izmaksas periodā no 2020. gada līdz 2023. gadam palielinājās par 27.4 %, būtiski pārsniedzot eurozonas vidējo pieauguma tempu (9.5 %). Pastāv bažas par Bulgārijas inflācijas konverģences noturību ilgākā termiņā. Izlīdzināšanās process var radīt pozitīvas inflācijas starpības salīdzinājumā ar eurozonu, jo IKP uz vienu iedzīvotāju un cenu līmenis Bulgārijā joprojām ir daudz zemāks nekā eurozonā.

Pašlaik uz Bulgāriju neattiecas ES Padomes lēmums par pārmērīga budžeta deficīta esamību. Bulgārijas valdības budžeta deficīts 2023. gadā bija 1.9 % no IKP, t. i., būtiski zemāks par 3 % atsauces vērtību, bet tās parāda attiecība pret IKP bija 23.1 %, t. i., būtiski zemāka par 60 % atsauces vērtību.

Bulgārijas leva divu gadu atsauces periodā no 2022. gada 20. jūnija līdz 2024. gada 19. jūnijam piedalījās VKM II. Atsauces periodā leva nav novirzījusies no centrālā kursa. Vienošanās par dalību VKM II pamatojās uz Bulgārijas valsts institūciju ciešu apņemšanos vairākās politikas jomās. Bulgārija pašlaik īsteno šīs saistības, kuras tā uzņēmās pēc dalības uzsākšanas, un tiek mudināta paātrināt centienus, lai izpildītu Finanšu darījumu darba grupas (Financial Action Task Force; FATF) pieņemtā rīcības plāna elementus pēc Bulgārijas iekļaušanas pastiprinātai uzraudzībai pakļauto FATF jurisdikciju pelēkajā sarakstā 2023. gada oktobrī.

Atsauces periodā no 2023. gada jūnija līdz 2024. gada maijam Bulgārijas ilgtermiņa procentu likmju vidējais līmenis bija 4.0 %, tātad tas bija zemāks par procentu likmju konverģences kritērija atsauces vērtību (4.8 %). Bulgārijas ilgtermiņa procentu likmju un eurozonas procentu likmes (ar IKP svērtā izteiksmē) starpība atsauces perioda beigās nedaudz saruka līdz 0.9 procentpunktiem. Bulgārijas kapitāla tirgus joprojām ir mazāks un daudz vājāk attīstīts nekā eurozonas kapitāla tirgus.

Bulgārijas tiesību akti ir saderīgi ar Līguma 131. pantā noteiktajiem Līgumiem un ECBS Statūtiem, un uz tiem attiecas 7.1. iedaļā izklāstītie nosacījumi un interpretācijas iespējas.

4.2. Čehija

Čehijā 12 mēnešu vidējā SPCI inflācija 2024. gada maijā bija 6.3 %, t. i., daudz augstāka par cenu stabilitātes kritērija atsauces vērtību (3.3 %). Gaidāms, ka šis rādītājs nākamajos mēnešos pakāpeniski samazināsies, un to noteiks iepriekš īstenotā monetārās politikas stingrības palielināšana, kā arī turpmāka cenu spiediena pārneses un piegādes problēmu mazināšanās. Vienlaikus ļoti ierobežotais darbaspēka piedāvājums turpinās radīt augšupvērstu spiedienu uz inflāciju. Pastāv bažas par Čehijas inflācijas konverģences noturību ilgākā termiņā. Ņemot vērā to, ka IKP uz vienu iedzīvotāju un cenu līmenis Čehijā joprojām ir relatīvi zemāki nekā eurozonā, izlīdzināšanās process, iespējams, radīs pozitīvas inflācijas starpības salīdzinājumā ar eurozonu, ja vien to nekompensēs nominālā valūtas kursa kāpums.

Pašlaik uz Čehiju neattiecas ES Padomes lēmums par pārmērīga budžeta deficīta esamību. Čehijas valdības budžeta deficīts 2023. gadā bija 3.7 % no IKP, t. i., tas pārsniedza 3 % atsauces vērtību, bet tās parāda attiecība pret IKP bija 44.0 %, t. i., zemāka par 60 % atsauces vērtību. Eiropas Komisija 2024. gada jūnijā novērtēja, ka pārmērīgais budžeta deficīts ir īslaicīgs, jo prognozētais 2024. un 2025. gada deficīts nepārsniedz atsauces vērtību. Izsverot attiecīgos faktorus, tā novērtēja, ka Stabilitātes un izaugsmes pakta deficīta kritērijs ir izpildīts.

Divu gadu atsauces periodā no 2022. gada 20. jūnija līdz 2024. gada 19. jūnijam Čehijas krona nepiedalījās VKM II, un tai bija elastīga valūtas kursa režīms. Atsauces periodā Čehijas kronas kursam attiecībā pret euro vidēji bija raksturīgs samērā liels svārstīgums. Čehijas kronas kurss attiecībā pret euro 2024. gada 19. jūnijā bija 24.9100, t. i., par 0.8 % zemāks nekā vidējais rādītājs 2022. gada jūnijā.

Atsauces periodā no 2023. gada jūnija līdz 2024. gada maijam Čehijas ilgtermiņa procentu likmju vidējais līmenis bija 4.2 %, tātad tas bija zemāks par procentu likmju konverģences kritērija atsauces vērtību (4.8 %). Čehijas ilgtermiņa procentu likmju un eurozonas procentu likmes (ar IKP svērtā izteiksmē) starpība atsauces perioda beigās nedaudz samazinājās (līdz 1.1 procentpunktam). Čehijas kapitāla tirgus joprojām ir mazāks un daudz vājāk attīstīts nekā eurozonas kapitāla tirgus.

Čehijas tiesību akti neatbilst visām prasībām par centrālās bankas neatkarību, monetārās finansēšanas aizliegumu un tiesisko integrāciju Eurosistēmā. Čehija ir ES dalībvalsts, uz kuru attiecas izņēmums, tāpēc tai jānodrošina atbilstība visām Līguma 131. pantā noteiktajām tiesību aktu pielāgošanas prasībām.

4.3. Ungārija

Ungārijas 12 mēnešu vidējā SPCI inflācija 2024. gada maijā bija 8.4 %, t. i., krietni augstāka par cenu stabilitātes kritērija atsauces vērtību (3.3 %). Gaidāms, ka šis rādītājs nākamajos mēnešos pakāpeniski samazināsies, un to noteiks iepriekš īstenotā monetārās politikas stingrības palielināšana, kā arī turpmāka cenu spiediena pārneses un piegādes problēmu mazināšanās. Vienlaikus ierobežotais darbaspēka piedāvājums un būtiska pārcenošana pakalpojumu nozarē turpinās radīt augšupvērstu spiedienu uz inflāciju. Vienības darbaspēka izmaksas no 2020. gada līdz 2023. gadam palielinājās par 34.0 %, būtiski pārsniedzot eurozonas pieauguma tempu (9.5 %). Pastāv bažas par Ungārijas inflācijas konverģences noturību ilgākā termiņā. Ņemot vērā to, ka IKP uz vienu iedzīvotāju un cenu līmenis Ungārijā joprojām ir zemāks nekā eurozonā, izlīdzināšanās process, iespējams, radīs pozitīvas inflācijas starpības salīdzinājumā ar eurozonu, ja vien to nekompensēs nominālā valūtas kursa kāpums.

Eiropas Komisija 2024. gada jūnijā secināja, ka Ungārija nav izpildījusi Stabilitātes un izaugsmes pakta deficīta kritēriju. Ungārijas valdības budžeta deficīts 2023. gadā bija 6.7 % no IKP, t. i., būtiski augstāks par 3 % atsauces vērtību, bet tās parāda attiecība pret IKP bija 73.5 %, t. i., augstāka par 60 % atsauces vērtību. Eiropas Komisija 2024. gada jūnijā secināja, ka Ungārija nav izpildījusi Stabilitātes un izaugsmes pakta deficīta kritēriju, un paziņoja par nodomu jūlijā ierosināt Padomei pieņemt lēmumu saskaņā ar 126. panta 6. punktu attiecībā uz pārmērīga budžeta deficīta esamību Ungārijā.

Divu gadu atsauces periodā no 2022. gada 20. jūnija līdz 2024. gada 19. jūnijam Ungārijas forints nepiedalījās VKM II, un tam bija elastīga valūtas kursa režīms. Atsauces periodā Ungārijas forinta kursam attiecībā pret euro vidēji bija raksturīgs ļoti liels svārstīgums. Ungārijas forinta kurss attiecībā pret euro 2024. gada 19. jūnijā bija 396.3400, t. i., gandrīz tādā pašā līmenī (0.1 %) kā vidējais rādītājs 2022. gada jūnijā. Magyar Nemzeti Bank 2020. gada jūnijā vienojās ar ECB par repo darījumu līniju, kas ļāva tai apmaiņā pret augstas kvalitātes euro denominētu nodrošinājumu aizņemties līdz 4 mljrd. euro, lai Ungārijas finanšu iestādēm nodrošinātu euro likviditāti. Šī vienošanās 2024. gada janvārī atkal tika pagarināta un bija spēkā visā atsauces periodā.

Atsauces periodā no 2023. gada jūnija līdz 2024. gada maijam Ungārijas ilgtermiņa procentu likmju vidējais līmenis bija 6.8 %, tātad tas bija krietni augstāks par procentu likmju konverģences kritērija atsauces vērtību (4.8 %). Ungārijas ilgtermiņa procentu likmju un eurozonas procentu likmes (ar IKP svērtā izteiksmē) starpība atsauces perioda beigās būtiski saruka līdz 3.7 procentpunktu līmenim. Ungārijas kapitāla tirgus ir mazāks un daudz vājāk attīstīts nekā eurozonas kapitāla tirgus.

Ungārijas tiesību akti neatbilst visām prasībām par centrālās bankas neatkarību, monetārās finansēšanas aizliegumu, vienoto euro rakstību un tiesisko integrāciju Eurosistēmā. Ungārija ir ES dalībvalsts, uz kuru attiecas izņēmums, tāpēc tai jānodrošina atbilstība visām Līguma 131. pantā noteiktajām tiesību aktu pielāgošanas prasībām.

4.4. Polija

Polijas 12 mēnešu vidējā SPCI inflācija 2024. gada maijā bija 6.1 %, t. i., krietni augstāka par cenu stabilitātes kritērija atsauces vērtību (3.3 %). Gaidāms, ka šis rādītājs nākamajos mēnešos pakāpeniski samazināsies, un to noteiks iepriekš īstenotā monetārās politikas stingrības palielināšana, kā arī turpmāka cenu spiediena pārneses un piegādes problēmu mazināšanās. Vienlaikus ierobežotais darbaspēka piedāvājums turpinās radīt augšupvērstu spiedienu uz inflāciju. Vienības darbaspēka izmaksas no 2020. gada līdz 2023. gadam palielinājās par 22.0 %, būtiski pārsniedzot eurozonas pieauguma tempu (9.5 %). Pastāv bažas par Polijas inflācijas konverģences noturību ilgākā termiņā. Ņemot vērā to, ka IKP uz vienu iedzīvotāju un cenu līmenis Polijā joprojām ir zemāks nekā eurozonā, izlīdzināšanās process, iespējams, radīs pozitīvas inflācijas starpības salīdzinājumā ar eurozonu, ja vien to nekompensēs nominālā valūtas kursa kāpums.

Eiropas Komisija 2024. gada jūnijā secināja, ka Polija nav izpildījusi Stabilitātes un izaugsmes pakta deficīta kritēriju. Polijas valdības budžeta deficīts 2023. gadā bija 5.1 % no IKP, t. i., būtiski augstāks par 3 % atsauces vērtību, bet tās parāda attiecība pret IKP bija 49.6 %, t. i., zemāka par 60 % atsauces vērtību. Eiropas Komisija 2024. gada jūnijā secināja, ka Polija nav izpildījusi Stabilitātes un izaugsmes pakta deficīta kritēriju, un paziņoja par nodomu jūlijā ierosināt Padomei pieņemt lēmumu saskaņā ar 126. panta 6. punktu attiecībā uz pārmērīga budžeta deficīta esamību Polijā.

Divu gadu atsauces periodā no 2022. gada 20. jūnija līdz 2024. gada 19. jūnijam Polijas zlots nepiedalījās VKM II, un tam bija elastīga valūtas kursa režīms. Atsauces periodā Polijas zlota kursam attiecībā pret euro vidēji bija raksturīgs samērā liels svārstīgums. Polijas zlota kurss attiecībā pret euro 2024. gada 19. jūnijā bija 4.3300, t. i., par 6.8 % augstāks nekā vidējais rādītājs 2022. gada jūnijā. No 2022. gada marta līdz 2024. gada janvāra vidum bija spēkā Narodowy Bank Polski vienošanās ar ECB par mijmaiņas darījumu līniju, kas ļāva tai apmaiņā pret zlotiem aizņemties līdz 10 mljrd. euro, lai apmierinātu euro likviditātes vajadzības, kas varētu rasties Polijas finanšu sistēmā.

Atsauces periodā no 2023. gada jūnija līdz 2024. gada maijam Polijas ilgtermiņa procentu likmju vidējais līmenis bija 5.6 %, tātad tas bija augstāks par procentu likmju konverģences kritērija atsauces vērtību (4.8 %). Polijas ilgtermiņa procentu likmju un eurozonas procentu likmes (ar IKP svērtā izteiksmē) starpība atsauces perioda beigās nedaudz saruka līdz 2.6 procentpunktiem. Polijas kapitāla tirgus ir mazāks un daudz vājāk attīstīts nekā eurozonas kapitāla tirgus.

Polijas tiesību akti neatbilst visām prasībām par centrālās bankas neatkarību, konfidencialitāti, monetārās finansēšanas aizliegumu un tiesisko integrāciju Eurosistēmā. Polija ir ES dalībvalsts, uz kuru attiecas izņēmums, tāpēc tai jānodrošina atbilstība visām Līguma 131. pantā noteiktajām tiesību aktu pielāgošanas prasībām.

4.5. Rumānija

Rumānijas 12 mēnešu vidējā SPCI inflācija 2024. gada maijā bija 7.6 %, t. i., krietni augstāka par cenu stabilitātes kritērija atsauces vērtību (3.3 %). Gaidāms, ka šis rādītājs nākamajos mēnešos pakāpeniski samazināsies, un to noteiks iepriekš īstenotā monetārās politikas stingrības palielināšana, kā arī cenu spiediena pārneses un piegādes problēmu mazināšanās. Vienlaikus gaidāms, ka pamatinflācija saglabāsies neelastīga saistībā ar spēcīgu darba samaksas dinamiku ierobežota darbaspēka piedāvājuma apstākļos. Vienības darbaspēka izmaksas no 2020. gada līdz 2023. gadam palielinājās par 26.7 %, būtiski pārsniedzot eurozonas pieauguma tempu (9.5 %). Ir bažas par Rumānijas inflācijas konverģences noturību ilgākā termiņā. Ņemot vērā to, ka IKP uz vienu iedzīvotāju un cenu līmenis Rumānijā joprojām ir zemāks nekā eurozonā, izlīdzināšanās process, iespējams, radīs pozitīvas inflācijas atšķirības salīdzinājumā ar eurozonu, ja vien to nekompensēs nominālā valūtas kursa kāpums.

Rumānija pašlaik ir pakļauta pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūrai, un Eiropas Komisija 2024. gada jūnijā konstatēja, ka Rumānija šajā saistībā nav veikusi efektīvus pasākumus. Rumānijas valdības budžeta deficīts 2023. gadā bija 6.6 % no IKP, t. i., būtiski augstāks par 3 % atsauces vērtību, bet tās parāda attiecība pret IKP bija 48.8 %, t. i., zemāka par 60 % atsauces vērtību. Rumānija kopš 2020. gada aprīļa ir pakļauta pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūrai, jo tās fiskālais deficīts 2019. gadā pārsniedza 3 % atsauces vērtību. Tās kopējā deficīta rādītājs 2023. gadā bija daudz augstāks par ieteikto mērķrādītāju. Eiropas Komisija 2024. gada jūnijā novērtēja, ka Rumānijas atbildes pasākumi bijuši nepietiekami, un ierosināja Padomei pieņemt lēmumu par to, ka Rumānija nav veikusi efektīvus pārmērīgā deficīta novēršanas pasākumus.

Atsauces periodā no 2022. gada 20. jūnija līdz 2024. gada 19. jūnijam Rumānijas leja nepiedalījās VKM II, un tai bija elastīga valūtas kursa režīms, izmantojot kontrolētu peldošu valūtas kursu. Atsauces periodā Rumānijas lejas kursam attiecībā pret euro vidēji bija raksturīgs zems svārstīgums. Rumānijas lejas kurss attiecībā pret euro 2024. gada 19. jūnijā bija 4.9768, t. i., par 0.7 % zemāks nekā vidējais rādītājs 2022. gada jūnijā. No 2020. gada jūnija līdz 2024. gada janvāra vidum bija spēkā Banca Naţională a României vienošanās ar ECB par repo darījumu līniju, kas ļāva tai apmaiņā pret augstas kvalitātes euro denominētu nodrošinājumu aizņemties līdz 4.5 mljrd. euro, lai Rumānijas finanšu iestādēm nodrošinātu euro likviditāti.

Atsauces periodā no 2023. gada jūnija līdz 2024. gada maijam Rumānijas ilgtermiņa procentu likmju vidējais līmenis bija 6.4 %, tātad tas bija krietni augstāks par procentu likmju konverģences kritērija atsauces vērtību (4.8 %). Rumānijas ilgtermiņa procentu likmju un eurozonas procentu likmes (ar IKP svērtā izteiksmē) starpība atsauces perioda beigās palielinājās līdz 3.2 procentpunktiem. Rumānijas kapitāla tirgus ir daudz mazāks nekā eurozonas kapitāla tirgus, un tas joprojām ir vāji attīstīts.

Rumānijas tiesību akti neatbilst visām prasībām par centrālās bankas neatkarību, monetārās finansēšanas aizliegumu un tiesisko integrāciju Eurosistēmā. Rumānija ir ES dalībvalsts, uz kuru attiecas izņēmums, tāpēc tai jānodrošina atbilstība visām Līguma 131. pantā noteiktajām tiesību aktu pielāgošanas prasībām.

4.6. Zviedrija

Zviedrijas 12 mēnešu vidējā SPCI inflācija 2024. gada maijā bija 3.6 %, t. i., nedaudz augstāka par cenu stabilitātes kritērija atsauces vērtību (3.3 %). Gaidāms, ka šis rādītājs nākamo mēnešu laikā pamazām saruks saistībā ar ierobežojošu monetārās politikas nostāju, enerģijas cenu kritumu un cenu spiediena pārneses mazināšanos. Gaidāms, ka patēriņa cenu inflācija 2024. gadā atgriezīsies Sveriges Riksbank 2 % mērķrādītāja līmenī un 2025. gadā saglabāsies tuvu tam. Nākotnē Zviedrijas monetārā politika un uz stabilitāti vērstā institucionālā struktūra, domājams, arī turpmāk palīdzēs nodrošināt cenu stabilitāti.

Pašlaik uz Zviedriju neattiecas ES Padomes lēmums par pārmērīga budžeta deficīta esamību. Zviedrijas valdības budžeta deficīts 2023. gadā bija 0.6 % no IKP, t. i., būtiski zemāks par 3 % atsauces vērtību, bet tās parāda attiecība pret IKP bija 31.2 %, t. i., būtiski zemāka par 60 % atsauces vērtību. Zviedrija nekad nav bijusi pakļauta pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūrai.

Divu gadu atsauces periodā no 2022. gada 20. jūnija līdz 2024. gada 19. jūnijam Zviedrijas krona nepiedalījās VKM II, un tai bija elastīga valūtas kursa režīms. Šajos divos gados Zviedrijas kronas kursam attiecībā pret euro vidēji bija raksturīgs samērā liels svārstīgums. Zviedrijas kronas kurss attiecībā pret euro 2024. gada 19. jūnijā bija 11.2140, t. i., par 5.8 % zemāks nekā vidējais rādītājs 2022. gada jūnijā. Atsauces periodā bija spēkā Sveriges Riksbank un ECB mijmaiņas līgums (spēkā kopš 2007. gada 20. decembra), kas ļauj apmaiņā pret Zviedrijas kronām aizņemties līdz 10 mljrd. euro.

Atsauces periodā no 2023. gada jūnija līdz 2024. gada maijam Zviedrijas ilgtermiņa procentu likmju vidējais līmenis bija 2.5 %, tātad tas bija būtiski zemāks par procentu likmju konverģences kritērija atsauces vērtību (4.8 %). Zviedrijas ilgtermiņa procentu likmju un eurozonas procentu likmes (ar IKP svērtā izteiksmē) starpība atsauces perioda beigās nedaudz saruka līdz –0.7 procentpunktiem. Zviedrijas kapitāla tirgus ir spēcīgāk attīstīts nekā eurozonas kapitāla tirgus.

Zviedrijas tiesību akti neatbilst visām prasībām par centrālās bankas neatkarību, monetārās finansēšanas aizliegumu un tiesisko integrāciju Eurosistēmā. Zviedrija ir ES dalībvalsts, uz kuru attiecas izņēmums, tāpēc tai jānodrošina atbilstība visām Līguma 131. pantā noteiktajām tiesību aktu pielāgošanas prasībām. Saskaņā ar Līgumu Zviedrijai ir saistības veikt valsts tiesību aktu pielāgojumus ar mērķi integrēties Eurosistēmā jau kopš 1998. gada 1. jūnija. Zviedrijas iestādes pagaidām nav veikušas nekādas likumdošanas darbības, lai novērstu šajā un iepriekšējos ziņojumos norādītās neatbilstības.

Pateicība

Šo Konverģences ziņojumu koordinēja un sagatavoja ECB Ekonomikas ģenerāldirektorāts. Tā tapšanā iesaistījās un komentārus un ieteikumus sniedza arī citu ECB darbības jomu pārstāvji, īpaši Juridiskais ģenerāldirektorāts, Monetārās politikas ģenerāldirektorāts un Statistikas ģenerāldirektorāts. Atzinīgi vērtēti komentāri no ES nacionālajām centrālajām bankām un īpaši no 2024. gada jūnija Konverģences ziņojuma redaktoru grupas dalībniekiem.

Konverģences ziņojumu 2024. gada 21. jūnijā apstiprināja ECB Ģenerālpadome.

Daļas par tautsaimniecību sagatavoja Ursel Baumann, Martin Bijsterbosch, Alexandra Olivia Coldea, Matteo Falagiarda, Christine Gartner, Nadine Leiner-Killinger, Christophe Madaschi, Klaus Masuch, Steffen Osterloh, Gábor Vinzce, Giovanni Vitale un Caroline Willeke.

Papildu ieguldījumu sniedza Miguel Ampudia, Ana Bairrao, Krzysztof Bankowski, Nicolai Benalal, Francesco Chiacchio, Mar Delgado Téllez, Roberta De Stefani, Juan Luis Diaz del Hoyo, Martin Eiglsperger, Michael Fidora, Nina Furbach, Flavio Fusero, Patrick Grussenmeyer, Stephan Haroutunian, Jürgen Herr, Miska Taneli Jokinen, Jarkko Juhani Kaunisto, Linda Ķezbere, Stanimira Kosekova, Eduardo Leite Kropiwiec Filho, Antonio Moreno, Jerzy Niemczyk, Matteo Paolo Pirone, Elvira Rosati un Ulla Neumann.

Daļas par juridiskajiem jautājumiem sagatavoja Axel-Johannes Korb, Christian Kroppenstedt, Justyna Kurzela, Frederik Malfrère un Chiara Zilioli.

Papildu ieguldījumu sniedza David Baez Seara, Viktória Bíró, Alina Grosu, Michael Ioannidis, Karen Kaiser, Asen Lefterov, Sarah Levy, Jorge Ruiz Jiménez, Marek Svoboda, Marta Szablewska un Fabian von Lindeiner.


© Eiropas Centrālā banka, 2024

Pasta adrese 60640 Frankfurt am Main, Germany
Tālrunis +49 69 1344 0
Tīmekļvietne www.ecb.europa.eu

Visas tiesības rezervētas. Atļauta pārpublicēšana izglītības un nekomerciālos nolūkos, norādot avotu.

Konkrētu terminu skaidrojumu sk. ECB terminu vārdnīcā.

HTML ISBN 978-92-899-6734-1, ISSN 1725-9630, doi:10.2866/993202, QB-AD-24-001-LV-Q

Tabulās lietotie apzīmējumi

"-" datu nav/dati nav izmantojami
"." dati vēl nav pieejami


  1. Ja nav noteikts citādi, šajā ziņojumā visas atsauces uz Līgumu attiecas uz Līgumu par Eiropas Savienības darbību un atsauces uz pantiem ir sniegtas saskaņā ar numerāciju, kas ir spēkā kopš 2009. gada 1. decembra. Ja nav noteikts citādi, šajā ziņojumā visas atsauces uz Līgumiem attiecas gan uz Līgumu par Eiropas Savienību, gan uz Līgumu par Eiropas Savienības darbību. Šie jēdzieni ir skaidroti arī ECB terminu vārdnīcā (glossary).

  2. 1992. gadā, noslēdzot Māstrihtas līgumu, Dānijai tika piešķirta izņēmuma klauzula, t. i., iespēja izvēlēties nepiedalīties EMS trešajā posmā un attiecīgi neieviest euro.

  3. 2014. gada 4. novembrī ECB sāka pildīt uzdevumus, kas tai uzticēti ar Padomes Regulu (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV L 287, 29.10.2013., 63. lpp.). Sk. šīs Regulas 33. panta 2. punktu.

  4. Sk. Eiropas Centrālās bankas Regulas (ES) Nr. 468/2014 (2014. gada 16. aprīlis), ar ko izveido vienotā uzraudzības mehānisma pamatstruktūru Eiropas Centrālās bankas sadarbībai ar nacionālajām kompetentajām un norīkotajām iestādēm (VUM pamatregulas) (ECB/2014/17), 10. apsvērumu (OV L 141, 14.5.2014., 1. lpp.).

  5. Sk. Eiropas Centrālās bankas Lēmumu (ES) 2020/1015 (2020. gada 24. jūnijs) par Eiropas Centrālās bankas un Българска народна банка (Bulgārijas Nacionālās bankas) ciešas sadarbības izveidošanu (ECB/2020/30) (OV L 224I, 13.7.2020., 1. lpp.).

  6. Sk. ECB 2020. gada pārskatu par uzraudzības darbību, īpaši tā 4.1. iedaļu "VUM paplašināšana, veidojot ciešu sadarbību".

  7. Padomes Regula (EK) Nr. 1467/97 (1997. gada 7. jūlijs) par to, kā paātrināt un precizēt pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras īstenošanu (OV L 209, 2.8.1997., 6. lpp.).

  8. Padomes Regula (ES) Nr. 1177/2011 (2011. gada 8. novembris), ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1467/97 par to, kā paātrināt un precizēt pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras īstenošanu (OV L 306, 23.11.2011., 33. lpp.).

  9. Padomes Regula (ES) Nr. 2024/1264 (2024. gada 29. aprīlis), ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1467/97 par to, kā paātrināt un precizēt pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras īstenošanu (OV L 2024/1264, 30.4.2024.).

  10. Padomes Regula (EK) Nr. 1466/97 (1997. gada 7. jūlijs) par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (OV L 209, 2.8.1997., 1. lpp.).

  11. Padomes Direktīva 2011/85/ES (2011. gada 8. novembris) par prasībām dalībvalstu budžeta struktūrām (OV L 306, 23.11.2011., 41. lpp.).

  12. Sk. Eiropas Centrālās Bankas Atzinumu (2023. gada 5. jūlijs) par priekšlikumu ekonomikas pārvaldības reformai Savienībā (CON/2023/20).

  13. Procentu likmes aprēķinātas, pamatojoties uz pieejamām saskaņotajām ilgtermiņa procentu likmēm, kuras noteiktas konverģences novērtēšanai (sk. 6. nodaļu).

  14. Sk. 2. apsvērumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1176/2011 (2011. gada 16. novembris) par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.).

  15. Atzinumi CON/2010/37 un CON/2010/91. Visi ECB atzinumi pieejami EUR-Lex datubāzē.

  16. Padomes Lēmums 98/317/EK (1998. gada 3. maijs) saskaņā ar Līguma 109.j panta 4. punktu (OV L 139, 11.5.1998., 30. lpp.). Piezīme. Lēmuma 98/317/EK nosaukumā izdarīta atsauce uz Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu (pirms Līguma pantu numerācijas maiņas saskaņā ar Amsterdamas līguma 12. pantu); šis noteikums atcelts ar Lisabonas līgumu.

  17. Akts par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV L 236, 23.9.2003., 33. lpp.).

  18. Bulgārijas un Rumānijas gadījumā sk. Akta par Bulgārijas Republikas un Rumānijas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā, 5. pantu (OV L 157, 21.6.2005., 203. lpp.). Horvātijas gadījumā sk. Akta par Horvātijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumā par Eiropas Savienību, Līgumā par Eiropas Savienības darbību un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumā 5. pantu (OV L 112, 24.4.2012., 21. lpp.).

  19. Konkrēti ECB 2022. gada jūnija Konverģences ziņojums (par Bulgāriju, Čehiju, Horvātiju, Ungāriju, Poliju, Rumāniju un Zviedriju), 2020. gada jūnija Konverģences ziņojums (par Bulgāriju, Čehiju, Horvātiju, Ungāriju, Poliju, Rumāniju un Zviedriju), 2018. gada maija Konverģences ziņojums (par Bulgāriju, Čehiju, Horvātiju, Ungāriju, Poliju, Rumāniju un Zviedriju), 2016. gada jūnija Konverģences ziņojums (par Bulgāriju, Čehiju, Horvātiju, Ungāriju, Poliju, Rumāniju un Zviedriju), 2014. gada jūnija Konverģences ziņojums (par Bulgāriju, Čehiju, Horvātiju, Lietuvu, Ungāriju, Poliju, Rumāniju un Zviedriju), 2013. gada jūnija Konverģences ziņojums (par Latviju), 2012. gada maija Konverģences ziņojums (par Bulgāriju, Čehiju, Latviju, Lietuvu, Ungāriju, Poliju, Rumāniju un Zviedriju), 2010. gada maija Konverģences ziņojums (par Bulgāriju, Čehiju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Ungāriju, Poliju, Rumāniju un Zviedriju), 2008. gada maija Konverģences ziņojums (par Bulgāriju, Čehiju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Ungāriju, Poliju, Rumāniju, Slovākiju un Zviedriju), 2007. gada maija Konverģences ziņojums (par Kipru un Maltu), 2006. gada decembra Konverģences ziņojums (par Čehiju, Igauniju, Kipru, Latviju, Ungāriju, Maltu, Poliju, Slovākiju un Zviedriju), 2006. gada maija Konverģences ziņojums (par Lietuvu un Slovēniju), 2004. gada oktobra Konverģences ziņojums (par Čehiju, Igauniju, Kipru, Latviju, Lietuvu, Ungāriju, Maltu, Poliju, Slovēniju, Slovākiju un Zviedriju), 2002. gada maija Konverģences ziņojums (par Zviedriju) un 2000. gada aprīļa Konverģences ziņojums (par Grieķiju un Zviedriju) un EMI 1998. gada marta Konverģences ziņojums.

  20. Attiecībā uz ECB daļēji uzticētajiem uzdevumiem un pilnvarām nacionālie tiesību akti nedrīkst skart ECB uzticētos uzdevumus un pilnvaras. Sk. Atzinumu CON/2020/15.

  21. Sk. arī spriedumu Eiropas Kopienu Komisija/Francijas Republika, C-265/95, EU:C:1997:595.

  22. Sk. Atzinuma CON/2005/21 12. punktu, Atzinuma CON/2022/15 2.4. punktu un Atzinuma CON/2023/27 2.6. punktu.

  23. Eiropas Savienības Tiesas spriedums, 1973. gada 7. februāris, Komisija/Itālija, C-39/72, EU:C:1973:13, 16. un 17. punkts; Eiropas Savienības Tiesas spriedums, 1973. gada 10. oktobris, Fratelli Variola S.p.A., C-34/73, EU:C:1973:101, 9.–11. punkts; Eiropas Savienības Tiesas spriedums, 1977. gada 2. februāris, Amsterdam Bulb BV, C-50/76, EU:C:1977:13, 5.–8. punkts. Sk. arī Atzinuma CON/2005/21 12. punktu, Atzinuma CON/2006/10 2.1. punktu, Atzinuma CON/2006/29 2.4. punktu, Atzinuma CON/2007/1 2.1. punktu, Atzinuma CON/2007/43 2.2. punktu, Atzinuma CON/2022/15 2.3. punktu un Atzinuma CON/2023/27 2.3. punktu.

  24. Piemēram, saskaņā ar Padomes Regulas (EK) 974/98 (1998. gada 3. maijs) par euro ieviešanu (OV L 139, 11.5.1998., 1. lpp.) attiecīgajiem noteikumiem vai citiem Savienības tiesību aktu noteikumiem.

  25. Eiropas Savienības Tiesas spriedums, 2021. gada 26. janvāris, Hessischer Rundfunk, C-422/19 un C-423/19, EU:C:2021:63, 38. un 39. punkts, Eiropas Savienības Tiesas spriedums, 2023. gada 20. aprīlis, UAB "Brink's Lithuania", C-772/21, EU:C:2023:305, 56. un 57. punkts.

  26. Sk. Atzinuma CON/2007/43 2.2. punktu (6. zemsvītras piezīmi), Atzinuma CON/2022/15 2.4. punktu un Atzinuma CON/2023/27 2.6. punktu.

  27. Sk. Atzinuma CON/2005/21 13. punktu, Atzinuma CON/2006/10 2.2. un 3.2. punktu, Atzinuma CON/2022/15 2.4. punktu un Atzinuma CON/2023/27 2.6. punktu.

  28. Sk. Atzinuma CON/2023/27 2.6. punktu.

  29. OV L 189, 3.7.1998., 42. lpp.

  30. Tas attiecas arī uz ECBS konfidencialitātes režīmu; sk. šā Konverģences ziņojuma 2.2.4. iedaļu.

  31. Atzinums CON/2011/104.

  32. Sk. Atzinuma CON/2019/15 2.3. punktu un sprieduma Eiropas Kopienu Komisija/Eiropas Centrālā banka, C-11/00, EU:C:2003:395, 134.–136. punktu.

  33. Atzinums CON/2019/23.

  34. Sk. Atzinuma CON/2011/104 2.2. punktu un Atzinuma CON/2017/34 3.2.2. punktu.

  35. Sk. Atzinuma CON/2021/35 2.2. punktu.

  36. Atzinums CON/2010/31.

  37. Atzinums CON/2009/93.

  38. Atzinums CON/2010/94.

  39. Atzinums CON/2016/33.

  40. Kopumā balsošanas slepenība var sekmēt NCB lēmējinstitūciju neatkarības aizsardzību. Tomēr institucionālās neatkarības princips neizslēdz atklātas balsošanas iespēju, sk. Atzinuma CON/2022/10 2.3. punktu.

  41. Atzinumi CON/2014/25 un CON/2015/57.

  42. Atzinums CON/2018/17.

  43. Sk. sprieduma LR Ģenerālprokuratūra, C-3/20, ECLI:EU:C:2021:969, 43. punktu.

  44. Sk. sprieduma Ilmārs Rimšēvičs un ECB/Latvijas Republika, C-202/18 un C-238/18, EU:C:2019:139, 76. punktu.

  45. Sk. sprieduma Ilmārs Rimšēvičs un ECB/Latvijas Republika, C-202/18 un C-238/18, EU:C:2019:139, 52. punktu un Atzinuma CON/2011/9 3.7. punktu.

  46. Sk., piemēram, Atzinumu CON/2010/56, CON/2010/80, CON/2011/104, CON/2011/106 un CON/2021/9.

  47. Atzinums CON/2018/23.

  48. Atzinums CON/2012/89.

  49. Atzinumi CON/2018/17, CON/2019/19 un CON/2019/36.

  50. Atzinums CON/2018/53.

  51. Sk. Atzinumu CON/2019/36 un ģenerāladvokātes Kokotes (Kokott) secinājumu Ilmārs Rimšēvičs un ECB/Latvijas Republika, C-202/18 un C-238/18, EU:C:2018:1030, 77. punktu.

  52. Sk. sprieduma Ilmārs Rimšēvičs un ECB/Latvijas Republika, C-202/18 un C-238/18, EU:C:2019:139, 92. punktu: "Tiesai, īstenojot kompetenci, kas tai piešķirta ar ECBS un ECB statūtu 14.2. panta otro daļu, ir jāpārliecinās, ka attiecīgajam vadītājam piemērotais pagaidu aizliegums pildīt savus pienākumus tiek noteikts tikai tad, ja pastāv pietiekami elementi, kas liecina, ka viņš ir izdarījis smagu pārkāpumu, kurš varētu attaisnot šādu pasākumu."

  53. Atzinumi CON/2004/35, CON/2005/26, CON/2006/32, CON/2006/44, CON/2007/6, CON/2019/19 un CON/2019/24.

  54. Atzinums CON/2022/45.

  55. Šajā sakarā dalībvalstis var brīvi paredzēt noteikumus, kas nepieciešami to NCB lēmējinstitūciju locekļu iecelšanai amatā, ja šie noteikumi nav pretrunā centrālo banku neatkarības iezīmēm, kādas izriet no Līgumiem. Sk. Atzinumu CON/2018/23, CON/2020/19 un CON/2021/9.

  56. Atzinumi CON/2021/7 un CON/2023/17.

  57. Atzinumi CON/2014/24, CON/2014/27, CON/2014/56 un CON/2017/17.

  58. Atzinumi CON/2023/17 un CON/2023/44. Sk. arī sprieduma Banka Slovenije, C-45/21, ECLI:EU:C:2022:670, 105. punktu.

  59. Statūtu 30.4. pants attiecas tikai uz Eurosistēmas dalībniekiem.

  60. Statūtu 33.2. pants attiecas tikai uz Eurosistēmas dalībniekiem.

  61. Atzinumi CON/2018/17, CON/2020/13, CON/2022/37, CON/2023/17 un CON/2023/24.

  62. OV L 115, 16.5.2000., 1. lpp.

  63. Lēmums ECB/2010/26 (2010. gada 13. decembris) par ECB kapitāla palielināšanu (OV L 11, 15.1.2011., 53. lpp.).

  64. Galvenie ECB atzinumi šajā jomā: CON/2002/16, CON/2003/22, CON/2003/27, CON/2004/1, CON/2006/38, CON/2006/47, CON/2007/8, CON/2008/13, CON/2008/68 un CON/2009/32.

  65. Atzinums CON/2019/12.

  66. Atzinums CON/2019/19.

  67. NCB neatkarīgu ārējo revidentu darbība aplūkota Statūtu 27.1. pantā.

  68. Atzinumi CON/2011/9, CON/2011/53, CON/2015/57 un CON/2018/17.

  69. Atzinumi CON/2015/8, CON/2015/57, CON/2016/24, CON/2016/59 un CON/2018/17.

  70. Atzinumi CON/2017/17 un CON/2018/17.

  71. Atzinumi CON/2009/85, CON/2017/17, CON/2022/37 un CON/2023/24.

  72. Atzinumi CON/2009/26 un CON/2013/15.

  73. Atzinumi CON/2009/59 un CON/2009/63.

  74. Atzinumi CON/2009/53, CON/2009/83 un CON/2019/21.

  75. Atzinumi CON/2009/26, CON/2012/69 un CON/2020/13.

  76. Atzinums CON/2021/7.

  77. Atzinums CON/2019/19.

  78. Atzinumi CON/2008/9, CON/2008/10, CON/2012/89 un CON/2023/37.

  79. Atzinums CON/2019/19.

  80. Atzinumi CON/2010/42, CON/2010/51, CON/2010/56, CON/2010/69, CON/2010/80, CON/2011/104, CON/2011/106, CON/2012/6, CON/2012/86, CON/2014/7 un CON/2023/37.

  81. Atzinums CON/2014/38.

  82. Atzinums CON/2021/16.

  83. Atzinumi CON/2015/8 un CON/2015/57.

  84. OV L 332, 31.12.1993., 1. lpp. Eiropas Kopienas dibināšanas Līguma 104. pants un 104.b panta 1. punkts tagad ir Līguma par Eiropas Savienības darbību 123. pants un 125. panta 1. punkts.

  85. Sprieduma Peter Gauweiler u.c. pret Deutscher Bundestag, C‑62/14, EU:C:2015:400, 100. punkts. Ar Līguma 123. pantu tiek īstenots arī cenu stabilitātes saglabāšanas mērķis un tiek stiprināta centrālo banku neatkarība.

  86. Sk. 2008. gada Konverģences ziņojuma 13. zemsvītras piezīmi, kurā sniegts EMI/ECB atzinumu saraksts šajā jomā par periodu no 1995. gada maija līdz 2008. gada martam.

  87. Sk. Regulas EK Nr. 3603/93 14. apsvērumu un 7. pantu. Sk., piemēram, Atzinumus CON/2016/21, CON/2017/4, CON/2020/37 un CON/2021/23.

  88. Sk. Atzinumu CON/2021/39.

  89. Sprieduma Banka Slovenije, C‑45/21, EU:C:2022:670, 53., 54., 57. un 97. punkts. Sk., piemēram, Atzinuma CON/2022/39 2.2. punktu, Atzinuma CON/2023/17 2.2.1. punktu un Atzinuma CON/2023/44 2.3. punktu.

  90. Sprieduma Banka Slovenije, C‑45/21, EU:C:2022:670, 67.–75. un 84. punkts. Sk., piemēram, Atzinuma CON/2022/39 3.1. punktu, Atzinuma CON/2023/17 2.2.2. punktu un Atzinuma CON/2023/44 3.1.1. punktu.

  91. Atzinumi CON/2011/91 un CON/2011/99.

  92. Atzinumi CON/2009/59 un CON/2009/63.

  93. Atzinums CON/2013/56.

  94. Sprieduma Banka Slovenije, C-45/21, EU:C:2022:670, 71. punkts.

  95. Sprieduma Banka Slovenije, C-45/21, EU:C:2022:670, 75. punkts. Sk., piemēram, Atzinuma CON/2023/17 2.2.3. punktu, Atzinuma CON/2023/44 3.1.2. un 3.1.3. punktu.

  96. Atzinumi CON/2012/50, CON/2012/64 un CON/2012/71.

  97. Atzinuma CON/2012/4 42. zemsvītras piezīme attiecībā uz citiem turpmākiem atbilstošiem atzinumiem šajā jomā. Sk. arī Atzinumu CON/2016/55 un CON/2017/1.

  98. Atzinumi CON/2020/24 un CON/2021/17.

  99. Atzinumi CON/2015/22, CON/2016/28 un CON/2019/16.

  100. Atzinumi CON/2011/103, CON/2012/99, CON/2015/3 un CON/2015/22.

  101. Atzinumi CON/2015/33, CON/2015/35 un CON/2016/60.

  102. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/49/ES (2014. gada 16. aprīlis) par noguldījumu garantiju sistēmām 27. apsvērums (OV L 173, 12.6.2014., 149. lpp.).

  103. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/9/EK (1997. gada 3. marts) par ieguldītāju kompensācijas sistēmām 23. apsvērums (OV L 84, 26.3.1997., 22. lpp.).

  104. Atzinumi CON/2020/24 un CON/2021/17.

  105. Atzinums CON/2011/84.

  106. Sk. Regulas (EK) Nr. 3603/93 4. pantu un Atzinumu CON/2013/2.

  107. Sk. Regulas (EK) Nr. 3603/93 5. pantu.

  108. Sk. Regulas (EK) Nr. 3603/93 6. pantu.

  109. Atzinums CON/2013/3.

  110. Atzinumi CON/2009/23, CON/2009/67 un CON/2012/9.

  111. Sk. arī atzinumus CON/2010/54, CON/2010/55 un CON/2013/62.

  112. Atzinums CON/2012/9.

  113. Šajā sakarā sk. sprieduma Smaranda Bara u. c. pret Președintele Casei Naționale de Asigurări de Sănătate u. c., C‑201/14, EU:C:2015:638, 22. punktu un sprieduma Peter Gauweiler u. c. pret Deutscher Bundestag, C 62/14, EU:C:2015:400, 100. punktu.

  114. Padomes Regula (EK) Nr. 3604/93 (1993. gada 13. decembris), ar ko precizē definīcijas, lai piemērotu [Eiropas Kopienas dibināšanas] Līguma 104.a pantā minēto privileģētā režīma aizliegumu (OV L 332, 31.12.1993., 4. lpp.). Eiropas Kopienas dibināšanas Līguma 104.a pants tagad ir Līguma 124. pants.

  115. Sk. Regulas (EK) Nr. 3604/93 3. panta 2. punktu un 10. apsvērumu.

  116. Ģenerāladvokāta Elmera atzinumu sk. sprieduma Société civile immobilière Parodi pret Banque H. Albert de Bary et Cie., C-222/95, EU:C:1997:345, 24. punktā.

  117. Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 575/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV L 176, 27.6.2013., 1. lpp.), un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/36/ES (2013. gada 26. jūnijs) par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK (OV L 176, 27.6.2013., 338. lpp.).

  118. Regulas (EK) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 1. apakšpunkts.

  119. Direktīvas 2013/36/ES 8. pants.

  120. To pamato Regulas (EK) Nr. 3604/93 3. panta 2. punkts un 9. apsvērums.

  121. Eiropas Centrālās bankas Pamatnostādne (ES) 2015/510 (2014. gada 19. decembris) par Eurosistēmas monetārās politikas regulējuma īstenošanu (vispārējās dokumentācijas pamatnostādne) (ECB/2014/60) (OV L 91, 2.4.2015., 3. lpp.).

  122. Jo lielākas rezervju prasības noteiktas, jo bankām būs mazāk finanšu resursu kreditēšanai, tāpēc naudas piedāvājuma palielinājums būs mazāks.

  123. Sk. Statūtu 19. pantu; Padomes Regulas (ES) Nr. 2531/98 (1998. gada 23. novembris) par obligāto rezervju piemērošanu, ko veic Eiropas Centrālā banka (OV L 318, 27.11.1998., 1. lpp.); Eiropas Centrālās bankas Regulu (EK) Nr. 1745/2003 (2003. gada 12. septembris) par obligāto rezervju piemērošanu (ECB/2003/9) (OV L 250, 2.10.2003., 10. lpp.) un Eiropas Centrālās bankas Regulu (ES) Nr. 1071/2013 (2013. gada 24. septembris) par monetāro finanšu iestāžu sektora bilanci (ECB/2013/33) (OV L 297, 7.11.2013., 1. lpp.).

  124. Latvijas Republikas, Ungārijas Republikas un Maltas Republikas deklarācija par vienotās valūtas nosaukuma rakstību Līgumos, kas pievienota Līgumiem, nosaka, ka "Latvija, Ungārija un Malta, neierobežojot Eiropas Savienības vienotās valūtas, uz kuru izdarīta atsauce Līgumos, nosaukuma vienādoto rakstību uz banknotēm un monētām, paziņo, ka Līgumu latviešu, ungāru un maltiešu tekstā izmantotā vienotās valūtas nosaukuma rakstība, ieskaitot šā nosaukuma atvasinājumus, neietekmē pastāvošo latviešu, ungāru un maltiešu valodas rakstību".

  125. OV L 139, 11.5.1998., 1. lpp.

  126. Atzinums CON/2012/87.

  127. Atzinums CON/2020/2.

  128. Atzinumi CON/2010/30 un CON/2010/48.

  129. Sīkāk sk. Līguma 127. un 128. pantu un Statūtu 3.–6. un 16. pantu.

  130. Līguma 127. panta 2. punkta pirmais ievilkums.

  131. Atzinumi CON/2012/105, CON/2013/90 un CON/2013/91.

  132. Piemēram, nacionālo tiesību aktu noteikumi, ar kuriem transponē Padomes 2011. gada 8. novembra Direktīvu 2011/85/ES par prasībām dalībvalstu budžeta struktūrā (OV L 306, 23.11.2011., 41. lpp.). Sk. Atzinumus CON/2013/90 un CON/2013/91.

  133. Atzinumi CON/2009/99, CON/2011/79 un CON/2017/1.

  134. Atzinums CON/2010/8.

  135. Sk. Atzinuma CON/2024/1 3.1. punktu.

  136. Atzinums CON/2008/34.

  137. Izņemot apgrozāmos līdzekļus ārvalstu valūtās, ko dalībvalstu valdības drīkst paturēt saskaņā ar Līguma 127. panta 3. punktu.

  138. Līguma 127. panta 2. punkta trešais ievilkums.

  139. Šajā sakarā nacionālajiem tiesību aktiem vajadzētu nodrošināt atbilstību pārskatu sniegšanas prasībām, kuras izklāstītas Savienības tiesību aktos. Sk. Atzinumu CON/2020/29.

  140. Atzinums CON/2013/88.

  141. Atzinumi CON/2015/5 un CON/2015/24.

  142. Statūtu 26. pants.

  143. Statūtu 27. pants.

  144. Statūtu 28. pants.

  145. Statūtu 30. pants.

  146. Statūtu 32. pants.

  147. Atzinuma CON/2022/37 2.1. un 3.2.–3.4. punkts, Atzinuma CON/2023/24 2.1., 2.2. un 3.1.–3.5. punkts.

  148. Lai sagatavotu šo ziņojumu, valūtas kursi tiek kotēti nacionālās valūtas vienībās par 1 euro. Tādējādi valūtas kursa sarukums atbilst šīs valūtas kursa kāpumam attiecībā pret euro, un valūtas kursa kāpums atbilst šīs valūtas kursa kritumam attiecībā pret euro. Procentuālās pārmaiņas norāda, cik lielā mērā valūtas kurss palielinājies vai samazinājies.

  149. Ziņojums sagatavots saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 126. panta 3. punktu (COM(2024) 598 final).

  150. European Commission, Debt Sustainability Monitor 2023, European Economy Institutional Paper, No 271, March 2024.

  151. Institucionālās kvalitātes mērīšana ir sarežģīta un neizbēgami ietver zināmu novērtējumu. No vienas puses, uz uztveri balstītiem rādītājiem var būt zināmas priekšrocības salīdzinājumā ar citiem rādītājiem. Viena no to apsekojumu priekšrocībām, kuri balstīti uz uztveri, ir to visaptverošais raksturs, savukārt konkrētāki mērījumi var sniegt ļoti izkropļotu informāciju. Lai gan uz uztveri balstīto rādītāju absolūtā vērtība var būt apšaubāma, tie ir noderīgi arī starpvalstu salīdzinājumu veikšanai, ja vien ir skaidrs, ka pret vienu vai vairākām konkrētām valstīm nepastāv sistemātiska neobjektivitāte. Turklāt rādītāji, kas balstīti tikai uz tiesību aktiem, nevis uz padziļinātām zināšanām par to faktisko īstenošanu, var izrādīties maldinoši. Turklāt, ņemot vērā to, ka nevienu institucionālo modeli ex ante nevar uzskatīt par labāku, uz uztveri balstīti apsekojumi var novērst neobjektīvu mērījumu rašanos, tieši vērtējot dažādus tautsaimniecības pārvaldības aspektus. No otras puses, uz uztveri balstīti apsekojumi arī rada kropļojumus. Piemēram, tos var spēcīgi ietekmēt kāds nesens notikums vai slikti formulēti jautājumi. Turklāt ES valstīs institucionālie jautājumi tikai pēdējos gados kļuvuši analītiski un politiski nozīmīgi. Tādējādi kopumā var teikt, ka pastāv plašas iespējas mērījumu uzlabošanai. Visbeidzot, starpvalstu pieeja tik sarežģītam jautājumam kā institucionālā kvalitāte vai laba pārvaldība noteikti ir mazliet nepietiekama, un tā katrā ziņā jāpapildina ar konkrētu valstu un ilgāka termiņa novērtējumiem. Vienlaikus mērīšanas problēmu dēļ nevajadzētu novērtēt par zemu šos ārkārtīgi svarīgos ilgtermiņa pārticības, sociālā taisnīguma un labklājības noteicošos faktorus.