ECB monetārās politikas stratēģijas paziņojums

1. Zemas inflācijas periods un inflācijas kāpums pēc pandēmijas skaidri parāda, cik liela nozīme ir monetārās politikas stratēģijai, kas dod ECB Padomei iespēju efektīvi reaģēt uz nozīmīgām inflācijas vides pārmaiņām. Ar ģeopolitiku, digitalizāciju, mākslīgo intelektu, demogrāfiju, vides ilgtspējas apdraudējumiem un pārmaiņām starptautiskajā finanšu sistēmā saistītās pastāvīgās strukturālās pārmaiņas liecina, ka inflācijas vide saglabāsies nenoteikta un potenciāli kļūs vēl svārstīgāka, izraisot vēl būtiskākas abos virzienos vērstas novirzes no mērķa, kas radīs jaunus izaicinājumus monetārās politikas īstenošanai. Šajā mainīgajā vidē monetārās politikas efektivitāti veicinātu arī noturīgāka finanšu arhitektūra, kuru stiprinātu turpmāka virzība uz uzkrājumu un investīciju savienību, banku savienības izveides pabeigšana un digitālā euro ieviešana.
2. ECB monetārās politikas stratēģiju gan virza, gan ierobežo pilnvarojums, ko tai nosaka Līgums par Eiropas Savienību un Līgums par Eiropas Savienības darbību. ECB galvenais mērķis ir saglabāt cenu stabilitāti eurozonā. Neietekmējot cenu stabilitātes mērķi, Eurosistēma atbalsta Eiropas Savienības vispārējo ekonomisko politiku, lai palīdzētu sasniegt Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā noteiktos Savienības mērķus. Pie šiem mērķiem pieder līdzsvarota ekonomiskā izaugsme, sociālā tirgus ekonomika ar augstu konkurētspēju, kuras mērķis ir panākt pilnīgu nodarbinātību un sociālo attīstību, kā arī vides augsta līmeņa aizsardzība un tās kvalitātes uzlabošana. Eurosistēma arī palīdz kompetentajām iestādēm sekmīgi īstenot politiku, kas attiecas uz kredītiestāžu konsultatīvu uzraudzību un finanšu sistēmas stabilitāti.
3. Padome apstiprina, ka saskaņotais patēriņa cenu indekss (SPCI) joprojām ir piemērots rādītājs cenu stabilitātes mērķa izpildes novērtēšanai. Taču Padome turpina uzskatīt, ka, ietverot SPCI ar īpašnieka apdzīvotiem mājokļiem saistītās izmaksas, tiktu labāk atspoguļota mājsaimniecību situācijai atbilstoša inflācija. Tāpēc savos monetārās politikas novērtējumos Padome ņem vērā inflācijas rādītājus, kas ietver aplēses par īpašnieka apdzīvoto mājokļu izmaksām, iekļaujot tos savā plašākajā papildu inflācijas rādītāju kopumā kā vērtīgu salīdzinošās pārbaudes līdzekli.
4. Nosakot inflācijas buferi virs 0 %, monetārajai politikai nelabvēlīgu norišu gadījumā tiek nodrošināta iespēja samazināt procentu likmes un tiek radīta drošības rezerve pret deflācijas risku, ņemot vērā tā pozitīvo ietekmi uz nominālo procentu likmju tendences līmeni. Konkrētāk, ar nominālo procentu likmju zemākās efektīvās robežas palīdzību tiek ierobežota monetārās politikas īstenošana būtisku dezinflācijas šoku gadījumā. Inflācijas bufera nepieciešamību nosaka arī vieglāka makroekonomisko un starpnozaru korekciju īstenošana eurozonā, lejupvērsta nominālā neelastība un mērījumu nobīdes.
5. Padome uzskata, ka cenu stabilitāti vislabāk var nodrošināt, vidējā termiņā nosakot 2 % inflācijas mērķi. Padomes apņemšanās sasniegt šo mērķi ietver simetrisku pieeju. Simetriska pieeja nozīmē, ka Padome uzskata gan negatīvas, gan pozitīvas novirzes no šā mērķa par vienlīdz nevēlamām. 2 % inflācijas mērķis sniedz skaidru atsauces punktu inflācijas gaidu nostabilizēšanai, kas ir vitāli svarīgi cenu stabilitātes saglabāšanai.
6. Lai saglabātu inflācijas mērķa simetriskumu, Padome apzinās, cik nozīmīga ir pienācīgi apņēmīga un ilgstoša monetārās politikas rīcība, reaģējot uz jebkurā virzienā vērstām lielām, noturīgām inflācijas novirzēm no mērķa, lai nepieļautu, ka šīs novirzes nostiprinās, mazinoties inflācijas gaidu stabilitātei. Būtisku dezinflācijas šoku gadījumā jāņem vērā nominālo procentu likmju zemākā efektīvā robeža. Būtisku inflācijas šoku gadījumā jāņem vērā iespējamās cenu un darba samaksas noteikšanas nelinearitātes.
7. Padome apstiprina savas monetārās politikas stratēģijas vidēja termiņa orientāciju. Tādējādi īstermiņā neizbēgami iespējamas inflācijas novirzes no mērķa, kā arī laika nobīdes un nenoteiktība attiecībā uz monetārās politikas transmisiju uz tautsaimniecību un inflāciju. Vidēja termiņa orientācijas elastība ļauj ņemt vērā, ka pienācīga monetārās politikas reakcija uz inflācijas novirzi no mērķa ir atkarīga no konkrētā konteksta un no novirzes izcelsmes, apmēra un ilguma. Nodrošinot stabilu inflācijas gaidu saglabāšanu, tā arī ļauj Padomei savos monetārās politikas lēmumos pievērsties citiem apsvērumiem, kas ir būtiski cenu stabilitātes panākšanai.
8. Padome ir apņēmusies noteikt tādu monetāro politiku, kas vidējā termiņā nodrošina inflācijas stabilizēšanos 2 % līmenī. Primārais monetārās politikas instruments ir ECB monetārās politikas likmju kopums. Padome, virzot monetārās politikas nostāju, pēc vajadzības var izmantot arī citus instrumentus, kad procentu likmes ir tuvu zemākajai robežai vai lai saglabātu raitu monetārās politikas transmisijas darbību. Pie šādiem instrumentiem pieder ilgāka termiņa refinansēšanas operācijas, aktīvu iegādes, negatīvas procentu likmes un perspektīvas norādes. Padome turpinās elastīgi reaģēt uz jauniem izaicinājumiem, kad tādi veidosies, un, īstenojot savu cenu stabilitātes mērķi, pēc vajadzības apsvērs jaunus politikas instrumentus, kā parādīja Transmisijas aizsardzības instrumenta ieviešana 2022. gadā. Instrumentu izvēle, iezīmes un īstenošana ļaus ātri reaģēt uz jauniem šokiem un atbilstoši atspoguļos sasniedzamos mērķus – monetārās politikas nostājas kalibrēšanu vai monetārās politikas transmisijas aizsardzību –, vienlaikus nodrošinot plašu samērīguma novērtējumu.
9. Padome balsta savus monetārās politikas lēmumus, t. sk. vērtējumu par lēmumu samērīgumu un potenciālajiem blakusefektiem, uz visu būtisko faktoru integrētu novērtējumu. Konkrētāk, tā ņem vērā ne vien visticamāko inflācijas un tautsaimniecības attīstības tendenci, bet arī ar to saistītos riskus un nenoteiktību, t. sk. pienācīgi izmantojot scenāriju un jutīguma analīzi. Integrētā novērtējuma pamatā ir divi neatkarīgi analīzes virzieni – tautsaimniecības analīze un monetārā un finanšu analīze. Šajā ietvarā tautsaimniecības analīze pievērš īpašu uzmanību reālās un nominālās tautsaimniecības norisēm, savukārt monetārā un finanšu analīze aplūko monetāros un finanšu rādītājus, īpašu uzmanību pievēršot monetārās politikas transmisijas mehānisma darbībai un potenciālajiem riskiem, ko vidēja termiņa cenu stabilitātei rada finanšu nestabilitāte un monetārie faktori. Makrofinansiālo saikņu spēcīgā ietekme uz tautsaimniecības, monetārajām un finanšu norisēm nosaka nepieciešamību pilnībā ņemt vērā abu šo analīzes virzienu savstarpējās atkarības. Šis ietvars atspoguļo to, cik svarīgi ir monitorēt gan transmisijas mehānismu, gan potenciālos blakus efektus, kalibrējot monetārās politikas instrumentus, un apzināties, ka finanšu stabilitāte ir cenu stabilitātes priekšnosacījums. Šajā sakarā finanšu sektora noturība ir nepieciešams nosacījums, lai novērstu potenciālo konfliktu starp cenu un finanšu stabilitāti. Padome regulāri sistemātiski novērtē monetārās politikas un finanšu stabilitātes mijiedarbību.
10. Klimata pārmaiņas būtiski skar cenu stabilitāti, jo tās ietekmē tautsaimniecības un finanšu sistēmas struktūru un ciklisko dinamiku. Klimata pārmaiņu novēršana ir globāls izaicinājums un Eiropas Savienības politikas prioritāte. Savu pilnvaru ietvaros Padome ir apņēmusies nodrošināt, lai Eurosistēma atbilstoši ES mērķiem pilnībā ņemtu vērā klimata pārmaiņu un dabas degradācijas ietekmi uz monetāro politiku un centrālo banku darbību.
11. Monetārās politikas lēmumu un to pamatojuma skaidra komunikācija monetārās politikas paziņojumā, preses konferencē, "Tautsaimniecības Biļetenā" un monetārās politikas sanāksmju pārskatos vairo ECB monetārās politikas efektivitāti. Šos avotus papildina monetārās politikas komunikācijas strukturētas un vizualizētas versijas, kas paredzētas plašākai sabiedrībai. Tas ir svarīgi, lai nodrošinātu sabiedrības izpratni par ECB darbību un uzticēšanos tai. Padome turpinās pielāgot savu pieeju atbilstoši mainīgajai komunikācijas videi.
12. Padome paredz periodiski novērtēt savas monetārās politikas stratēģijas atbilstību. Nākamais izvērtējums gaidāms 2030. gadā.